Zaļā Ceturtdiena

 Ticības noslēpums, un ticības lēciens… !

Zaļā Ceturtdiena

             Kristus ir pēdējo reizi kopā ar mācekļiem pirms šausmīgā notikuma. Viņi svin Vecās Derības iziešanas – Pasā mielastu, kas cauri gadsimtiem visiem atgādināja par Dieva brīnumaino izglābšanu no verdzības. Šajā mielastā Kristus aizsāk kaut ko jaunu un nebijušu, kas pirmajā mirklī ir tik mulsinošs un neaptverams, ka mācekļi pat neatpazīst nodevēju savā starpā. Kristus vārdi ir tik pārsteidzoši mielasta laikā, vēl vairāk, tie pirmajā mirklī pat šķiet zaimojoši un aizvainojoši, bet viens ir pilnīgi skaidrs – Kristus aizsāk kaut ko nebijušu un pilnīgi jaunu. Nekas Vecajā Derībā nelīdzinās šim notikumam, un nekas nespēj pat tuvoties Svētajam Vakarēdienam. Pēdējais mielasts ir arī izšķiršanās vai pagrieziena punkts uz dzīvību vai nāvi, īpaša Dieva klātbūtnes un piepildījuma brīdis vai arī iztukšošanās brīdis, un īpaša atvērtība ļaunajam, ko varam redzēt pie Jūdas Iskariota.

Visi cilvēki ir aicināti kļūt par Svētā Gara templi, par Kristus miesas locekļiem, kļūt par vīna koka zariem pie īstā vīna koka celma. Šis apliecinājums un aicinājums nav tikai simbols, līdzība vai metafora, bet izskan arī ļoti tiešā nozīmē. Nereti tajā tiek saklausīts apgrūtinājums neveiklās valodas dēļ, jo norāda uz cilvēku kā nedzīvu celtni, trauku vai zaru, kuram ar tā saturu nav nekā kopēja. Bibliskā vēsts uzsver brīnumaino savienošanos ar Dieva Garu, Kurš piepilda visu būtību izceļot ikviena cilvēka individualitāti un neatkārtojamību. Continue reading “Zaļā Ceturtdiena”

Prieka atnākšana.

Mūsu dzīves, liekas, nekas nevar satricināt.
Jau tā ir pietiekami daudz šoku visapkārt – plosās [ieliec nosaukumu] vīruss, plosās nežēlība konkurences tirgū, plosās neiecietība  savstarpējās attiecībās. Šīs lietas vairs nevar satricināt mūsu sirdis, jo mēs tās redzam apkārt notiekam visu laiku, tās ir tik pierastas kā krējums pie biešu zupas, kā sālstrauks uz katras mājas virtuves galda vai plauktiņā. Ir tik daudz kā pietiekami bēdīga, ka rodas iespaids, ka vienīgais, kas var satricināt mūsu d
zīves ir prieks. Tas mūsu ikdienā ir tik reti..bet ja ir, tad ātri pāriet..un reizēm pat negribas priecāties, jo zinām, ka tas drīz pāries. Lai arī mums vēl būtu iemesls baudīt mirkli un priecāties, bet mēs jau bēdājamies, jo zinām, ka šī dzīve taču ir tik sasodīti iepriekšparedzama – pēc priekiem nāk bēdas. Izstiepies vai saraujies, smejies vai raudi, bet tā vienkārši notiek.

Vajag atrast prieku. To vajag iet meklēt.

Ir tik daudz plakātu, kas aicina, ir tik daudz skatlogu, kas kārdina, ir tik daudz reklāmu, kas pārliecina.
Mēs pieminam Dievu, jo “Paldies Dievam, piektdiena ir klāt” spēs mūs izklaidēt, dāvināt īstu prieku. Mums liekas, ka prieks glabājas brīvdienās un piektdienu vakaros, bet katru reizi mēs piedzīvojam to pašu vilšanos – tā ir tikai reklāma, kas neko nedod, tikai pieprasa spēka, laika, naudas un nervu patēriņu.
Varbūt prieks glabājas aiz kāda žurnāla vāka.. Varbūt tas, ka es palasīšu Privāto Dzīvi un redzēšu, ka citiem ir vēl sliktāk, liks man sajusties pa īstam priecīgam?! Bet, ja godīgi, mūs nemaz neinteresē, kā iet citiem, jo mums jau svarīgs ir tikai mūsu prieks. Dzirdot un lasot par citu bēdām mūsu prieks nepavisam nevairojas..varbūt vienīgi vārdi “paldies Dievam, ka man tā nav..” pavada žurnālu aizmugurējo vāku, bet nekāda radikāla satricinājuma, nekāda patiesa prieka tajā nav.
Iespējams, ja ielūkošos draugiem.lv, tas mani padarīs priecīgāku!? Ja par mani būs kāds atcerējies, es likšos svarīgs un varēšu par to priecāites!? Bet mani tas padara tikai prasīgāku..man gribas aizvien vairāk uzmanības sev, vairāk novērtējuma, vairāk būt neapmierinātam ar esošo novērtējumu un alkt pēc visaugstākā..bet prieka arī tajā nav.

Mēs, protams, varam spēlēt līdzi šai izrādei un teikt, ka viss ir kārtībā, ka manī ir prieks, ka man viss ir OK, ka man pietiek ar to, ko iegūstu no apkārtējiem.. bet tad mūsu prieks būs tāds, kādu to raksturoja P.Koelju – tāds pats kā sekss, kas sākas un beidzas.

Ja tas ir viss, kas var būt šajā pasaulē, tad nav vērts pat censties.
Bet, patiesību sakot, ir Kāds, kas dod patiesu prieku. Prieku, kā priekšā sekss un viss cits izgaist kā vāja atblāzma. Tas iesākas tur, kur Tu esi, un iesniedzas mūžībā, kas ir pāri bēdām, pāri neziņai, pāri prasībām.
Tas ir Kristus.
Viņš nevis aicina ar skaļiem saukļiem un plakātiem, bet atnāk Pats – klusi un tomēr tā, ka ikviens to pamana.. lēni, bet nekad nav par vēlu. Kristus atnākšana ir patiesais prieka avots. Īsts prieks nav konkrēts stāvoklis sabiedrības vai savās acīs, bet Kristus atnākšana. Prieka avots ir Kristus. Viņš atnāca toreiz, lai atbrīvotu bēdu un baiļu saistītos, lai dāvātu tiem patiesu prieku. Un Viņš nāk arī šodien, lai iepriecinātu ikvienu, kam ir noskumusi un grūtsirdīga dvēsele. Cilvēki meklē veikalos, izklaidēs un sensācijās to, ko var atrast vienīgi Baznīcā – attiecības ar Dievu. Viņš neliek izpildīt neiespējamo misiju, bet atnāk Pats, lai mums vienkārši dāvinātu nepelnītu Debesu Tēva žēlastību. Un tas arī ir lielākais iemesls gaviļu pilnam priekam – Kristus atnākšana.

1. Advente – prieka svecīte vainagā par Kristus atnākšanu šajā bēdu pasaulē. Un pats labākais ir tas, ka Viņš nenāk tikai vispārīgā pasaulē, bet personiskā sirdī, kura ilgojas priecāties. Kristus nāk un dāvā prieku. Izej ārā, palūkojies debesīs un sasmaržo to!!!

Lai priecīga 1. Adventes nedēļa

Lai Kristus prieks mājo jūsos līdz pat Mūžībai

LTL

Rūsas pārveidotājs

Ir tāda lieta pasaulē: to vislabāk zinās tie, kuriem ir mašīnas, moči vai pagrabi, proti – Rūsas Pārveidotājs. Viņu smērē tieši uz rūsainā pleķa. Rūsa (kādas ķīmiskas reakcijas rezultātā, bez šaubām) pārvēršas par tādu kā pretrūsas plēvīti un sargā metālu. Pēc tam viņu var krāsot vai kā – rūsēšanas process tajā vietā ir apstājies.

Un reizumis šķiet, ka cilvēka dvēsele arī ir kā tāds dzelzs gabals [katrs var iedomāties kādu dzelzs priekšmetu pēc savas patikas un līdzības – emaljēta krūzīte, piemēram…], kas laika gaitā apaug ar visādiem uzslāņojumiem, kam laika gaitā kādās savainojumu vietās ieēdas rūsa un padara visu trauslu, nevarīgu un zināmā mērā nelietojamu.

[tālāk lūdzu samazināt lasīšanas ātrumu un izslēgt cinisma funkciju smadzenēs]