Baznīctēvs Aleksandrijas Kirils raksta tā:

Visi, kas saņem Kristus svēto miesu, ir vienoti ar viņu kā Viņa miesas locekļi. Tā māca Sv. Pāvils, runādams par mūsu reliģijas noslēpumu, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība (Kolos. 1:26-27)

Ja Kristū mēs visi, gan mēs, gan tas, kurš ir mūsos ar savu miesu, esam viena ķermeņa locekļi, vai nav skaidrs, ka mēs esam viens – kā viens ar otru, tā ar Kristu? Viņš ir saite, kas mūs vieno, jo Viņš ir vienlaikus Dievs un cilvēks.

Tad, domādami par mūsu vienotību Garā, mēs varam sacīt, turpinot to pašu domu, ka mēs visi, kas esam saņēmuši vienu un to pašu garu, Svēto Garu, esam cieši savienoti gan viens ar otru, gan ar Dievu. Katrs par sevi mēs esam daudzi, un Kristus sūta Garu, kurš ir vienlaikus Tēva Gars un Kristus paša Gars, lai tas mājotu mūsos. Tomēr šis Gars, būdams viens un nedalāms, savāc kopā tos, kas viens no otra atšķiras, būdami indivīdi, un liek tiem tapt uzskatītiem par vienu – būt vienotiem sevī. Tieši tāpat kā Kristus Svētajai Miesai piemīt vara darīt par vienu miesu tos, kas Viņu pieņem, tāpat arī viņš, nedalāmais Dieva Gars, dzīvodams visos, liek tiem būt vienotiem garā.

Tāpēc Sv. Pāvils mūs lūdz : dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -, viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Efez. 4:1–5) Ja viens Gars dzīvo mūsos, tad viens Dievs un Tēvs būs mūsos, un viņš caur savu Dēlu mūs apvienos ar sevi un viesiem tiem, kas ņem dalību pie Gara.

Vēl ir viens veids, kā mēs varam parādīt, ka Svētajā Garā tiekam vienoti. Ja mēs esam atteikušies no pasaulīgā dzīvesveida un uz visiem laikiem nodevuši sevi Dieva Gara likumu pārziņā, tad zināmā mērā visi redzēs, ka mēs, savā ziņā noliegdami mūsu pašu dzīvi un pieņemdami pārdabisko Svētā Gara līdzību, kas mājo mūsos, tiekam pārveidoti – mēs vairs neesam vienīgi cilvēki, bet arī Dieva bērni, garīgi cilvēki, jo esam saņēmuši dievišķu dabu. Tādējādi mēs visi esam viens Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā. Mēs esam vienoti domās un svētumā, mēs esam viens caur to, ka pieņemam svēto Kristus Miesu Sakramentā un ņemam dalību pie viena Svētā Gara.