Gada pēdējā svētdiena

Šī diena šogad sākās ar vētru, sniegputeni un augstu ūdens līmeni Daugavā. Vērojot sniega putraimu deju aiz logiem, klausoties vēja dziesmā, tiešām kļūst skaidrs, ka gads nu ir galā. Tur, zem sniega, savu pavasari gaidīs sīkie susuri, zāle, peles un citi augi un dzīvnieki.

Aizlidojušie putni droši vien priecājas par to, ka paspējuši aizlidot tur, kur siltāks. Tie, kas palika tepat – meklē patvērumu no vēja un kādu barības drusku. Tā tas notiek dabā.

Dabā viss ir ciklisks, viss atkārtojas – pēc pavasaŗa nāk vasara, kas nobriest rudenī un aizmieg ziemā – un pasaule no jauna mostas ar pirmajiem pavasaŗa vējiem.

Gadalaiku grieži nāk un iet, un cilvēks paliek – vēro, aug, mācās, briest un aiziet mūžībā.

Cilvēka dzīve atšķirībā no dabas, nekad neatgriežas tur, kur tā jau reizi bijusi – katrs gadalaiks tajā pienāk tikai reizi – pēc piedzimšanas nāk pavasarīga bērnība, vasaras straujā augšana, ilgs, krāsains rudens un tad – baltais laiks, kad iegūto briedumu nododam citiem, lai nākamo pavasari sagaidītu dzīves upes otrā krastā.

Cilvēka mūžs ir kā līnija, ko pasaules audumā zīmē Radītāja roka. Tajā ir gan cilpas, gan taisnie posmi, kreņģeļi un puķītes, asi pagriezieni un mēreni loki – bet tā nekad negriežas atpakaļ, nekad neatkārtojas savā rakstā, līdz ieaug kā organisks elements visu apkārtējo rakstā.

Un tomēr – cilvēka sirds ilgojas pēc nemainīgā, pēc laika, kas atgriežas – vai vismaz stāv uz vietas. Tāpēc cilvēks vēro gadalaiku maiņu ar skaudību un vēlas pats būt tāds, kuŗa laiks neskrien tik ātri, kuŗam ir iespēja atgriezties un vēlreiz piedzīvot skaisto un labot nesaprātīgo.

Mūsdienu pasaule uz šo vēlmi atbild ar neskaitāmām mācībām par reinkarnācijām, dvēseļu pārceļošanu un garu iemiesošanos – tā katram piedāvā izdzirdēt/nopirkt to, ko sirds kāro, to pie kā nav jāpiepūlas. Mūsdienu pasaule cilvēkam par mazu naudu piedāvā klausīties tikai patīkamo.

Pajautāsim sev – kāpēc gan japāņu budistu dzejnieks raksta – ir pārrauts Sansāras rats, vairs nebūs nekādu pārdzimšanu? Kāpēc visi to seno garīguma pārstāvji, kuŗu reliģijās ietilpst pārdzimšana, tā cenšas apturēt pārdzimšanas riņķi, apstāties, izbeigt arvien no jauna ienākšanu šai pasaulē? Ja jau pāriemiesošanās būtu tik izcila un laba, vai tad viņi tā pūlētos no tās izvairīties ar intensīviem gavēņiem, prāta disciplīnu un gaŗām lūgšanu stundām?

Un kāpēc pārdzimšana, dvēseļu pārceļošana, reinkarnācija – ir tik populāras tēmas mūsdienu garīguma tirgū? Ko tādu ir atklājuši rietumu skolotāji un garīgo mākslu lietpratēji, kas nebija zināms gadu tūkstošu svētītajām tradīcijām austrumos?

Varbūt rietumu skolotāji ir atklājuši to, ka cilvēks vislabāk pērk to preci, kas nesola nepatīkamus blakusefektus – un tāpēc pārveidojuši savu garīgumu tā, lai pārdzimšana izklausītos pēc vēl viena piedzīvojuma cilvēka pašpaaugstināšanās ceļā?

Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka šādus vārdus “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Mūsdienu pasaule piedāvā patiesību bez palikšanas Jēzus vārdos, bez Viņa vārdu skadrā vētekļa – patiesību, kuŗas vienīgais kritērijs saņēmējam ir man patīk, bet pārdevējam – to pirks.

Patiesība darīs brīvus tos, kuŗi paliks Jēzus vārdos, kļūs par Jēzus mācekļiem. Ja jūs paliksiet, ja kļūsiet – tadjūs atzīsiet un kļūsiet brīvi. Bez Jēzus vārdiem nav patiesības – un nav arī brīvības.

Mūsdienu pasaules eklektiskais garīgums vedina cilvēku pašu meklēt, atrast, priecāties, iegūt, patērēt. Kā sātans Ēdenes dārzā, piedāvādams cilvēkiem augļus, ko pats nav ne sējis, ne kopis – apēd tos, un tu atzīsi patiesību, tu kļūsi kā Dievs.

Vai atceramies, kas notika pēc tam, kad auglis tika apēsts? Viņi kļuva kā Dievs savā atziņā – un redzēja visu tā, kā Dievs to redz, nekas vairs nebija apslēpts. Un tad cilvēki paskatījās viens uz otru un ieraudzīja/atzina, ka ir kaili. Un paslēpās.

Ja cilvēki nu bija atzinuši visu patiesību, un visu sapratuši, tad kāpēc viņiem bija jāslēpjas, kāpēc viņi nekļuva brīvi? Tāpēc, ka egocentriskai atklāsmei pietrūkst mīlestības, kas, kā mums zināms, ir pilnības saite. Viszinošais, uz sevi centrētais paš-dieva meklētājs savā atziņā tikai to vien ir spējīgs pamanīt – ka ir kails, ka viņam vajag, ka viņam pietrūkst.

Cilvēkam pietrūkst .. nemirstības. To nevar iegūt reinkarnācijas ceļā (jo pēc vienas dzīves seko viena nāve, pēc tās – atkal dzīve un nāve, un tā bez gala). Ar reinkarnāciju, dvēseļu pārceļošanu, cilvēks tikai pavairo nemitīgu nāvju sēriju savā ceļā.

Tad kur un kā atrodams ceļš uz brīvību, uz patiesību, uz nemirstību?

Tas ir tepat, acīmredzams, ticams un iespējams. Palikt Jēzus vārdos. Kļūt par Viņa mācekli. Iet ar Jēzu pa viņa ceļu. Atzīt patiesību (mmm..vai atceraties, ko Viņš sacīja Jņ. 14:6?) – un kļūt brīviem. Jo blakus patiesībai, Jēzus māca arī mīlestību – pie pilnīgas atziņas ir nepieciešama arī pilnīga mīlestība, lai varētu pieņemt to, kas uzzināts un iepazīts, uzturēt un neiznīcināt.

Gada pēdējā svētdiena ir arī par to – kā atgriezties mīlestībā un kļūt nemirstīgiem. Iemīlieties Jēzū un ļaujiet viņa mīlestībai jūs atbrīvot. No nemitīgās pārdzimšanas rata. No egocentrisma. No dvēseles ievainojumiem. No pasaules redzējuma bez Dieva.

Ļaujiet, lai Jēzus kļūst par to vienu ceļa rādītāju cauri pasaules puteņiem, par vienu siltu mājokli spelgonī, par drošu patvērumu vētrās. Sarunājām?

Neredzamie cilvēki

Svētdienas sprediķī mācītājs Rāviņš runāja par bagāto vīru un nabaga Lācaru.

Ilustrācijai viņš citēja Kjerkegora trīs ticības pakāpes (estētisko, ētisko un reliģisko).

Cita starpā viņš teica arī šos vārdus:

Farizeji bija sasnieguši ētisko ticības pakāpi un visu gribēja izdarīt pareizi, kā likumi prasa. Bet to pašu galveno Dieva likumu, mīlestības likumu, viņi nespēja ievērot, jo viņiem apkārt bija neredzamie, nedzirdamie cilvēki – tie, kuŗi nedzīvoja pēc farizeju uzskatiem. Un kā lai dara mīlestību tiem, ko nevar nedz redzēt, nedz dzirdēt?

Mums apkārt ir neredzamie cilvēki – tie, kuŗi mums neērti, kas nedara tā kā mēs, kas atšķiŗas pēc formas un būtības. Dievs katru neredzamo pamana, ievēro un iemīl. Mums, Dieva bērniem, vajadzētu sekot viņa piemēram. Vai jūs jau pamanījāt neredzamos?

Dodot gūtais

Lasot presi, skatoties tālrādi un klausoties ziņas, rodas sajūta, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik maziņa un aptveŗama, un nekad – tik sašķelta un ievainojama.

No vienas puses, plašsaziņas līdzekļi tik to vien dara, kā piegādā milzumu ziņu par lietām, par kuŗām nevienam līdz šim nebija ne jausmas. Tādējādi cilvēks kļūst arvien informētāks un informētāks par apkārtējo pasauli.
No otras puses, ziņu galvenie objekti ir katastrofas, kaŗi, plūdi, noziegumi un augstāko aprindu dzīve, lietas, kas vidusmēra ļaudīm kutina nervus tikai tāpēc, ka viņus tās neskaŗ.
Informācijas (vai arī sensāciju) mednieki izstāda iegūtās trofejas – filmas, stāstus un fotogrāfijas – publikai pieejamās vietās un no tā uzvārās. Cilvēks kļūst par patērētāju – patērē ēdienu, dzērienu, informāciju, jūtas, attiecības – un paliek tukšs.
Jo, neko nedodot, nevar neko iegūt, kā kādu laiku atpakaļ rakstījis Rainis.

Kāds tam visam sakars ar Dievu, Baznīcu un kristietību? Pavisam vienkāršs: pie kādas baznīcas karājās zīme: Sātans atņem un dala. Dievs pieskaita un reizina. Kad jūties vientuļš un pamests, atceries, ka esi atņemts un sadalīts. Un pasaki atņēmējam kādu stipru vārdu – Jēzus.
Jo šai vārdā (vai varbūt – Vārdā?) tu vari iegūt mīlestību un draudzību. Bet tu nevari to paturēt sev vien: kad tu esi pieskaitīts, tu kļūsti par kādas summas, kopības sastāvdaļu, un mīlestība un draudzība ir jādod tālāk.

Sadalītās un ievainotās pasaules savienotājs un ārsts ir tepat, blakām. Viņu sastapt ir pavisam vienkārši. Un pasaule kļūs par vienu summu lielāka.

L.T.L.

Rosola noliegums

Mēs esam ieslodzīti laikā: atcerēties var tikai pagātni, tagadne ir reizēm grūti saprotama, bet nākotne – nezināma. Tikai Dievs redz pāri visiem laikiem un visiem notikumiem.

116. psalma vārdos satiekas pagātne, tagadne un nākotne. Visi laiki dalās uz pusēm: psalma autora (Dāvida) un Dieva darbu laikos. Cilvēciskā tagadne un pagātne ir savijusies ar dievišķo. Cilvēciskā tagadne izriet no dievišķās pagātnes. Dievs ir tas, kurš ir dzirdējis Dāvida rūpes un nepatikšanas, ieklausījies viņa lūgšanās grūtā brīdī. Tā ir darbība Dāvida pagātnē, Dieva tagadnē.

Dāvidam ir labs iemesls mīlēt to Kungu – Viņš ir uzklausījis Dāvida lūgšanas, izvilcis viņu no nāves tīkliem un elles bailēm, bēdām un nelaimes. Dāvids saka – es mīlu, jo. Es piesaukšu – JO. Viņš iesaka savai dvēselei būt mierā, jo. Aiz šī mazā vārda nāk kāda Dieva darbība.

 

Lasīt tālāk..

Svētie stāsti

Mācītājs Austris Rāviņš sprediķī stāstīja šādu stāstu:

Sensenos laikos pasaulei draudēja bojāeja. Un sapulcējās priesteŗi, paņēma līdzi visu vajadzīgo un devās uz svēto kalnu, kur pēc seniem priekšrakstiem uzbūvēja svēto altāri, iededza svēto uguni, skaitīja svētās lūgšanas, dziedāja svētās dziesmas un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.

Tad pagāja liels laiks, un pasaule dzīvoja laimīga, līdz tai atkal draudēja bojāeja. Senie priesteŗi visi jau bija miruši, bet viņu pēcnācēji dzīvoja. Tad sapulcējās visi jaunās paaudzes priesteŗi, paņēma līdzi dažādas lietas un devās uz svēto kalnu. Viņi bija aizmirsuši, kā būvēt svēto altāri un iedegt svēto uguni, bet viņi atcerējās svētās lūgšanas un dziedāja svētās dziesmas, un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.

Lasīt tālāk..