Lielā Piektdiena

Vai izmisuma un bezcerības diena?

       Mūsu ikdiena ir piepildīta ar daudzām un dažādām ciešanām. Dažas mēs nemaz nepamanām, jo esam pie tām jau pieraduši. Dažas mums dzīvi padara neciešamu un mokošu.

No mazām dienām mēs piedzīvojam lielākas vai mazākas sāpes dažādās dzīves situācijās. Piemēram, bērnībā nejauši satverot pieneni kopā ar biti! Bites dzelonis ar indi izsauca acumirklīgas sāpes, bet turpinošās, smeldzošās sāpes ar pietūkumu izraisīja ciešanas. Kā mēs toreiz tās pārvarējām? Skrējām pie mammas vai tēta, brāļa vai māsas, vai vēl pie kāda cita tuva cilvēka, kurš mūs žēloja un mierināja. Ņēma klēpī vai uz rokām un visādi mierināja, un žēloja. Izvilka dzeloni, uzlika kompresi sadzeltajai vietai, un stāstīja, ka drīz tas pāries un nesāpēs, un vis atkal būs labi.

Tā tas bija ar bites dzēlienu, kas parasti pārgāja. Vai varam iztēloties, kas notiktu, ja bites dzēliena sāpes nepārietu, un sāpētu visu mūžu. Iespējams, pēc kāda laika pierastu pie tām, un nejustu tik asi kā pirmoreiz sajustas, bet tomēr sāpētu un ciestu visu mūžu. Kamēr dzīvotu, tikmēr ciestu. Šausmīgi!

Dzīvē mēs sastopamies ar daudziem un dažādiem „bites dzēlieniem”, kas izraisa dažāda veida sāpes un ciešanas. Dažas ir ļoti spēcīgas un smagas, un ja tās turpinātos ilgāk, mēs nespētu tās panest. Ja nebūtu risinājuma un atvieglojuma, mēs dzīvē neko citu nespētu saskatīt, un viss kļūtu bezjēdzīgs un drūms. Continue reading “Lielā Piektdiena”

Sveču diena

Jēzus Templī

Mozus likumā bija nosacījums, ka 40 dienas pēc vīriešu kārtas bērna piedzimšanas māte un tēvs Templī upurē šķīstīšanās upuri (3. Moz. 12)

40 dienas pēc Jēzus piedzimšanas, viņa vecāki devās uz templi, lai izpirktu savu pirmdzimto dēlu (2. Moz. 34:20) un šķīstītos, un tiktu uzņemti atpakaļ sabiedrībā. Šī bija pirmā Kristus ieiešana sava Tēva namā, pirmie svētki viņa dzīvē.

Jeruzalemē šo dienu atzīmē no 4. gs. m.ē. – tai laikā saucot to par Četrdesmito dienu pēc Epifānijas. Dienas lasījums bija Lūkas evaņģēlija 2:22 un tālāk. Līdz 6. gs. m.ē. tradīcija ar dažādiem nosaukumiem atrodama lielākajā daļā Austrumu Baznīcu.

Līdz 7. gadsimtam tradīciju pamazām pārņēma arī Rietumu kristietība, tomēr vispārēju praksi Eiropā nesastop pirms 10. gs.

Svētku laiks sakrīt arī ar seno ķeltu pavasaŗa svētkiem – Imbolku (Imbolc), bet noteikta saistība svētku starpā nav atrodama.

Šai dienā parasta ir sveču svētīšana, dziedājumi, kuŗu pamatā ir Simeona dziesma (Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā.. (Lk. 2: 29-32)), pieminot Kristus, kuŗš ir Pasaules Gaisma, pirmo ienākšanu Jeruzalemes templī.

Ienākdams pasaulē, Jēzus piepildīja Dieva Likumu līdz galam.

Viņš paņēma pasaules tumsu un to pārvērta sirds gaismā, kas pieskaŗas katram cilvēkam. Aizdedzot sveces Sveču dienā, būtu jauki padomāt – kā es, Kristum sekotājs, varu padarīt pasauli gaišāku, mierīgāku, tīrāku, Dievam tuvāku.

Varbūt ir vērts pašiem kļūt par svecēm pasaules tumsā?

Kur uzaug mīlestība?

Lai cik dīvaini tas būtu – vēl viens gads ir apritējis, zeme sagatavojusies ziemai un mieram, akcijas veikalos apgalvo, ka tūdaļ būs svētki, ļaudis skrien pa galvu, pa kaklu, lai paspētu pirms jaunā gada sākuma visu izdarīt, un tam visam pa vidu – Gaidīšanas laiks.

Dienas kļūst tumšākas, naktis – manāmi gaŗākas, gaidītais sniegs klusītēm kaut kur mākoņos pārtop par nebeidzamām lietavām. Jā, var sacīt, ka ir iestājusies ziema.
Ko Adventes sākumā var rakstīt Pārdomu lapā tādu, kas jau tūkstošiem reižu nebūtu uzrakstīts? Droši vien, ka neko.
Un tāpēc – citāts no Hosejas grāmatas: .. sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai. [Hos. 10:12]
Dievs ienāk pasaulē, lai pirms savas taisnības (un tā ir absolūta taisnība, kas nevienu nežēlo un katram atmaksā pēc viņa darbiem, nedarbiem, čakluma un nolaidības) izliešanas mēģinātu parādīt pasaulei savu mīlestību.

Bet vienpusīga mīlestība ir tāds murgu rēgs vien, kas pamostoties atstāj mutē rūgtu garšu un nepiepildīta sapņa sajūtu krūtīs. Tā nolemta izmiršanai, jo nevar pati sevi uzturēt – mīlestība ir vērsta uz āru, uz otru.
Un interesanti ir uzmeklēt mīlestības sēklas – tās rodamas taisnībā. Dievs ir taisnīgs. Pēc Dieva tēla radītais cilvēks arī ir aicināts būt taisnīgs, cik nu tas šai pasaulē iespējams.

Bet kur tad uzaug mīlestība? Taisnības sēkla sējama atziņas līdumā. Acīmredzot, šai vietā ir apsūnojis, labi ieaudzies mežs, kuŗu nu nepieciešams nocirst, celmus – izraut un visu lieko – sadedzināt. Atziņas ceļš nebūt nav tas vienkāršais un vieglais – tas prasa pārvērtēt savus uzskatus, aktīvi meklēt to Kungu, nemitīgi salīdzināt savu sistēmu ar Dieva sistēmu – lasot Rakstus, lūdzot, pārdomājot un pārrunājot Dieva Vārdu, iesaistoties Viņa darbā uz zemes. Atziņas līdums ierīkojams ne-atziņas mežā. Te labi iesakņojušies aizspriedumi,  sensenās puspatiesības, melu liānas un liekulības krūmi, aiz kuŗiem tik labi paslēpt savu kailo es. Atziņas līdums ir tukšs, klajš, pārskatāms – nekas tur nepaliek nepamanīts.
Pirmais solis šai līdumā ir atziņa, ka es ir pārkāpis Dieva prātu un pretojies viņa gribai. Otrais – lūgums pēc piedošanas. Tā iespējams pamazām izretināt un nocirst grēku mežu, izraut rūgtuma celmus un sagatavot dvēseli trešajam solim – tīrumam.

Līduma tīrums, lai gan potenciāli auglīgs, sākumā ir klāts velēnām, kas rada šķēršļus sekmīgai lauka apstrādei. Te nāk palīgā Dieva Svētais Gars, kas dvēseli māca klausīties Dievā un sekot Viņa balsij. Tā, pamazām vien, ar lūgšanu, grēku nožēlu, pateicību un klausīšanos Dieva balsī, cilvēks tiek iekopts sējai. No taisnības izaug mīlestība, kas redz un nenosoda.

Tagad ir laiks meklēt to Kungu. Tagad ir laiks mācīties mīlestību, kas netiesā, bet arī veltīgi neklusē, ja redz ko sakāmu un norādāmu. Mīlestību, kas balstās Dievā, ir Viņa dāvana – praktisku, ikdienas, darbīgu mīlestību.
Jo, kad Dievs izlies savu taisnību pār zemi, tik vien pastāvēs, cik kāds būs mīlestībā pasargāts.

L.T.L.

Baznīcas gads – Lieldienu periods

LIELDIENAS

Lielākie svētki kristīgajā Baznīcā.

Tiek svinēta Kristus Augšāmcelšanās. Baznīcas piepildās ar gaismu un prieku, kristieši sveicina viens otru ar vārdiem – Tas Kungs ir augšāmcēlies!– un atbild – Patiesi augšāmcēlies!–

Lieldienu svētki ilgst astoņas dienas, no kā radies nosaukums Lieldienu oktāva.

Lieldienas ir tradicionāla kristību diena. Kristāmie pēc tradīcijas tērpās baltās drānās, kā dēļ arī nedēļu sauc par ‘balto’. No 1094. gada svinības saīsināja tikai līdz 3 dienām, bet šodien svin Pirmās un Otrās Lieldienas.

Lieldienu datums mainās katru gadu, tā to nolēma Nīkejas koncils. Lieldienu svētdiena ir vistuvākā svētdiena jūdu Pashas svētkiem, tas ir: Pirmā svētdiena pēc 21. marta, pēc pilna mēness.

Lieldienas ir slavas un prieka svētki, Kristus ir uzvarējis sātanu, grēku, tumsu un nāvi. Ir labi to neaizmirst ikdienas rūpēs un cīniņos par izdzīvošanu.

L.T.L.

Bazīcas gads – Lielais gavēnis un Kristus Ciešanu laiks

Kristus Ciešanu laiks sākas 3 svētdienas pirms Pelnu dienas. Tajā ir trīs svētdienas:

Septuagesima – aptuveni 70 dienas pirms Lieldienām Sexagesima – aptuveni 60 dienas pirms Lieldienām Quinquagesima – tieši 50 dienas pirms Lieldienām. Šī svētdiena ir tā diena, kad introitā tiek īpaši izcelta Dieva mīlestība uz cilvēku, cilvēka mīlestība uz Dievu – un cilvēka mīlestība pret līdzcilvēku.

Šis trīs svētdienas pirms Ciešanu laika ir kā pārdomu un sagatavošanās laiks, pirms ieiet stāstā par Kristus dzīvi, kalpošanu, nāvi un augšāmcelšanos.

Ar Pelnu Dienu sākas Lielā gavēņa laiks, kas ilgst 40 dienas, atskaitot svētdienas. Pelnu dienā pieminam to, ka cilvēks vispār nav nekāds lielais un varenais, ka no zemes tas cēlies, un zemē tas atkal atgriezīsies – tā ir tāda pieticības stunda.

Continue reading “Bazīcas gads – Lielais gavēnis un Kristus Ciešanu laiks”

12