Seši bibliski principi, kas parāda, kā mīlēt savu brāli/māsu arī tad, ja pastāv uzskatu dažādība

[fragments no uzrunas draudzes darbiniekiem]

1. Izvairīsimies no tenkām
fishJaunā Derība brīdina no tenkām. Grieķu vārds, ko tulko kā ‘tenkas’ nozīmē čukstēšanu vai čukstētāju. Citiem vārdiem sakot, uzsvars nav uz informācijas nepatiesumu, bet gan uz to, ka informācija tiek kaut kādā veidā slēpta. Tā nav atklāta, tieša un visiem pieejama. Tai apkārt ir tumsa. Tā nedarbojas mīlestības gaismā. Tā nav vērsta uz dziedināšanu. Tā baro patmīlīgu vēlmi izskatīties pareizam, nespēlējot pēc mīlestības likumiem.

Pāvils 2. vēstulē korintiešiem raksta – Es baidos, ka es nākdams neatrodu jūs tādus, kādus es nevēlos,[..] ka tikai nav jūsu vidū ķildu, skaudības, dusmu, naida, apmelošanas, mēlnesības, uzpūtības, nekārtības. (2. Kor. 12:20)

Continue reading “Seši bibliski principi, kas parāda, kā mīlēt savu brāli/māsu arī tad, ja pastāv uzskatu dažādība”

Miers

Kalna galā

 

Miers reizēm atrodams visnegaidītākās vietās.

Un no visām tādām vietām vismazāk gaidītā ir cilvēka sirds – allaž nemierā, satraukta, nelīdzsvarota.

Bet jums jāzina viena lieta: saārdītajā sirdī miers nevar rasties no iekšienes, tas var nākt tikai no ārienes. Un miers no ārienes nevar nākt no radītām lietām, jo tās pašas ir saārdītas, šāds miers var nākt tikai no visu lietu radītāja. Un radītāja miers nevar ienākt cilvēka sirdī bez ielūguma.

Dievs var izmainīt visas lietas, jo viņš ir visa avots – gan redzamā, gan neredzamā, gan zināmā, gan vēl neatklātā. Tomēr Dievs nevar izmainīt aizvērto cilvēka sirdi, jo viņš ciena pats savu līdzību. Dievs  mums apkārt izbārsta dāvanas un ielūgumus; visa dabas varenība un katrs sīkums, ko nevar pamanīt ar neapbruņotu aci, rāda viņa izdomu gudrību.

Un arī pati cilvēka sirds, Dieva radīta, vēlas atgriezties pie viņa un viņā atdusēties – tomēr tā nevar to sasniegt pati no sevis, tai nepieciešams ārējs pavadonis, varētu pat teikt – transports – lai sasniegtu Dieva sirdi. Un kas gan ir šis transports, šis līdzeklis, kas pārnes un pārveido cilvēka sirdi un dvēseli no nelaimīga jucekļa par miera valstību?

Ir vienkāršā atbilde, un ir sarežģītā atbilde. Bet  abas ir vienādas.

Ielūgt Dievu Svēto Garu minētajā sirdī un dvēselē. Atļaut Dievam Dēlam izpirkt šo sirdi, šo dvēseli no grēka gūsta. Uzticēties Dievam Tēvam, ka viņš pārveidos šo sirdi par tādu, kāda tā bija pie viņa radīšanas laikā.

Tik vienkārši. Tik sarežģīti.

LTL

Krīze, Jesajas grāmata un taisnīgums

Jesajas grāmatas 45: 5-7 lasām:

Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav. Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini, lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena. Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību (mieru), bet arī ļaunu (nelaimi); Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!

Tas Kungs, Jahve, vienīgais Dievs, apsola savai tautai divas lietas – svētību (ja tauta sekos Viņam un klausīs Viņa balsi) un kaudzēm dažādu nelaimju (ja viņi to nedarīs, meklēs citus dievus vai kļūs iedomīgi). Tādus apsolījumus var atrast viscaur Vecajā derībā – no 2. Mozus grāmatas sākot.

Pasaulē mums apkārt valda doma – ja Dievs ir absolūts labais, tad Viņš nekādā veidā cilvēkus nesoda, nedz ļauj ļaudīm piedzīvot sāpes un ciešanas. Bet vai tā ir?

Continue reading “Krīze, Jesajas grāmata un taisnīgums”

Gada pēdējā svētdiena

Šī diena šogad sākās ar vētru, sniegputeni un augstu ūdens līmeni Daugavā. Vērojot sniega putraimu deju aiz logiem, klausoties vēja dziesmā, tiešām kļūst skaidrs, ka gads nu ir galā. Tur, zem sniega, savu pavasari gaidīs sīkie susuri, zāle, peles un citi augi un dzīvnieki.

Aizlidojušie putni droši vien priecājas par to, ka paspējuši aizlidot tur, kur siltāks. Tie, kas palika tepat – meklē patvērumu no vēja un kādu barības drusku. Tā tas notiek dabā.

Dabā viss ir ciklisks, viss atkārtojas – pēc pavasaŗa nāk vasara, kas nobriest rudenī un aizmieg ziemā – un pasaule no jauna mostas ar pirmajiem pavasaŗa vējiem.

Gadalaiku grieži nāk un iet, un cilvēks paliek – vēro, aug, mācās, briest un aiziet mūžībā.

Cilvēka dzīve atšķirībā no dabas, nekad neatgriežas tur, kur tā jau reizi bijusi – katrs gadalaiks tajā pienāk tikai reizi – pēc piedzimšanas nāk pavasarīga bērnība, vasaras straujā augšana, ilgs, krāsains rudens un tad – baltais laiks, kad iegūto briedumu nododam citiem, lai nākamo pavasari sagaidītu dzīves upes otrā krastā.

Cilvēka mūžs ir kā līnija, ko pasaules audumā zīmē Radītāja roka. Tajā ir gan cilpas, gan taisnie posmi, kreņģeļi un puķītes, asi pagriezieni un mēreni loki – bet tā nekad negriežas atpakaļ, nekad neatkārtojas savā rakstā, līdz ieaug kā organisks elements visu apkārtējo rakstā.

Un tomēr – cilvēka sirds ilgojas pēc nemainīgā, pēc laika, kas atgriežas – vai vismaz stāv uz vietas. Tāpēc cilvēks vēro gadalaiku maiņu ar skaudību un vēlas pats būt tāds, kuŗa laiks neskrien tik ātri, kuŗam ir iespēja atgriezties un vēlreiz piedzīvot skaisto un labot nesaprātīgo.

Mūsdienu pasaule uz šo vēlmi atbild ar neskaitāmām mācībām par reinkarnācijām, dvēseļu pārceļošanu un garu iemiesošanos – tā katram piedāvā izdzirdēt/nopirkt to, ko sirds kāro, to pie kā nav jāpiepūlas. Mūsdienu pasaule cilvēkam par mazu naudu piedāvā klausīties tikai patīkamo.

Pajautāsim sev – kāpēc gan japāņu budistu dzejnieks raksta – ir pārrauts Sansāras rats, vairs nebūs nekādu pārdzimšanu? Kāpēc visi to seno garīguma pārstāvji, kuŗu reliģijās ietilpst pārdzimšana, tā cenšas apturēt pārdzimšanas riņķi, apstāties, izbeigt arvien no jauna ienākšanu šai pasaulē? Ja jau pāriemiesošanās būtu tik izcila un laba, vai tad viņi tā pūlētos no tās izvairīties ar intensīviem gavēņiem, prāta disciplīnu un gaŗām lūgšanu stundām?

Un kāpēc pārdzimšana, dvēseļu pārceļošana, reinkarnācija – ir tik populāras tēmas mūsdienu garīguma tirgū? Ko tādu ir atklājuši rietumu skolotāji un garīgo mākslu lietpratēji, kas nebija zināms gadu tūkstošu svētītajām tradīcijām austrumos?

Varbūt rietumu skolotāji ir atklājuši to, ka cilvēks vislabāk pērk to preci, kas nesola nepatīkamus blakusefektus – un tāpēc pārveidojuši savu garīgumu tā, lai pārdzimšana izklausītos pēc vēl viena piedzīvojuma cilvēka pašpaaugstināšanās ceļā?

Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka šādus vārdus “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Mūsdienu pasaule piedāvā patiesību bez palikšanas Jēzus vārdos, bez Viņa vārdu skadrā vētekļa – patiesību, kuŗas vienīgais kritērijs saņēmējam ir man patīk, bet pārdevējam – to pirks.

Patiesība darīs brīvus tos, kuŗi paliks Jēzus vārdos, kļūs par Jēzus mācekļiem. Ja jūs paliksiet, ja kļūsiet – tadjūs atzīsiet un kļūsiet brīvi. Bez Jēzus vārdiem nav patiesības – un nav arī brīvības.

Mūsdienu pasaules eklektiskais garīgums vedina cilvēku pašu meklēt, atrast, priecāties, iegūt, patērēt. Kā sātans Ēdenes dārzā, piedāvādams cilvēkiem augļus, ko pats nav ne sējis, ne kopis – apēd tos, un tu atzīsi patiesību, tu kļūsi kā Dievs.

Vai atceramies, kas notika pēc tam, kad auglis tika apēsts? Viņi kļuva kā Dievs savā atziņā – un redzēja visu tā, kā Dievs to redz, nekas vairs nebija apslēpts. Un tad cilvēki paskatījās viens uz otru un ieraudzīja/atzina, ka ir kaili. Un paslēpās.

Ja cilvēki nu bija atzinuši visu patiesību, un visu sapratuši, tad kāpēc viņiem bija jāslēpjas, kāpēc viņi nekļuva brīvi? Tāpēc, ka egocentriskai atklāsmei pietrūkst mīlestības, kas, kā mums zināms, ir pilnības saite. Viszinošais, uz sevi centrētais paš-dieva meklētājs savā atziņā tikai to vien ir spējīgs pamanīt – ka ir kails, ka viņam vajag, ka viņam pietrūkst.

Cilvēkam pietrūkst .. nemirstības. To nevar iegūt reinkarnācijas ceļā (jo pēc vienas dzīves seko viena nāve, pēc tās – atkal dzīve un nāve, un tā bez gala). Ar reinkarnāciju, dvēseļu pārceļošanu, cilvēks tikai pavairo nemitīgu nāvju sēriju savā ceļā.

Tad kur un kā atrodams ceļš uz brīvību, uz patiesību, uz nemirstību?

Tas ir tepat, acīmredzams, ticams un iespējams. Palikt Jēzus vārdos. Kļūt par Viņa mācekli. Iet ar Jēzu pa viņa ceļu. Atzīt patiesību (mmm..vai atceraties, ko Viņš sacīja Jņ. 14:6?) – un kļūt brīviem. Jo blakus patiesībai, Jēzus māca arī mīlestību – pie pilnīgas atziņas ir nepieciešama arī pilnīga mīlestība, lai varētu pieņemt to, kas uzzināts un iepazīts, uzturēt un neiznīcināt.

Gada pēdējā svētdiena ir arī par to – kā atgriezties mīlestībā un kļūt nemirstīgiem. Iemīlieties Jēzū un ļaujiet viņa mīlestībai jūs atbrīvot. No nemitīgās pārdzimšanas rata. No egocentrisma. No dvēseles ievainojumiem. No pasaules redzējuma bez Dieva.

Ļaujiet, lai Jēzus kļūst par to vienu ceļa rādītāju cauri pasaules puteņiem, par vienu siltu mājokli spelgonī, par drošu patvērumu vētrās. Sarunājām?

Tāda vasara

Tas ir laiks

un gaisma, un smiltis,

un bezgalīgas debesis.Tas ir lietus

Un noberztas kājas,

Un slapjas zeķes, un troksnis.Tas ir klusums

Un soļi, un elpa,

Un īsi atpūtas mirkļi.Tas ir laiks,

Un caurspīdīga pasaule

Mani vēro un izzin.Viens ceļš

Viens mērķis

Viens

Ceļabiedrs.Tas ir sāpes un prieks,

Tas ir zaudējums

Un netveŗama mīlestība:

Tādi persiku mākoņi

Saulesdārzā.