Neredzamie cilvēki

Svētdienas sprediķī mācītājs Rāviņš runāja par bagāto vīru un nabaga Lācaru.

Ilustrācijai viņš citēja Kjerkegora trīs ticības pakāpes (estētisko, ētisko un reliģisko).

Cita starpā viņš teica arī šos vārdus:

Farizeji bija sasnieguši ētisko ticības pakāpi un visu gribēja izdarīt pareizi, kā likumi prasa. Bet to pašu galveno Dieva likumu, mīlestības likumu, viņi nespēja ievērot, jo viņiem apkārt bija neredzamie, nedzirdamie cilvēki – tie, kuŗi nedzīvoja pēc farizeju uzskatiem. Un kā lai dara mīlestību tiem, ko nevar nedz redzēt, nedz dzirdēt?

Mums apkārt ir neredzamie cilvēki – tie, kuŗi mums neērti, kas nedara tā kā mēs, kas atšķiŗas pēc formas un būtības. Dievs katru neredzamo pamana, ievēro un iemīl. Mums, Dieva bērniem, vajadzētu sekot viņa piemēram. Vai jūs jau pamanījāt neredzamos?

Dodot gūtais

Lasot presi, skatoties tālrādi un klausoties ziņas, rodas sajūta, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik maziņa un aptveŗama, un nekad – tik sašķelta un ievainojama.

No vienas puses, plašsaziņas līdzekļi tik to vien dara, kā piegādā milzumu ziņu par lietām, par kuŗām nevienam līdz šim nebija ne jausmas. Tādējādi cilvēks kļūst arvien informētāks un informētāks par apkārtējo pasauli.
No otras puses, ziņu galvenie objekti ir katastrofas, kaŗi, plūdi, noziegumi un augstāko aprindu dzīve, lietas, kas vidusmēra ļaudīm kutina nervus tikai tāpēc, ka viņus tās neskaŗ.
Informācijas (vai arī sensāciju) mednieki izstāda iegūtās trofejas – filmas, stāstus un fotogrāfijas – publikai pieejamās vietās un no tā uzvārās. Cilvēks kļūst par patērētāju – patērē ēdienu, dzērienu, informāciju, jūtas, attiecības – un paliek tukšs.
Jo, neko nedodot, nevar neko iegūt, kā kādu laiku atpakaļ rakstījis Rainis.

Kāds tam visam sakars ar Dievu, Baznīcu un kristietību? Pavisam vienkāršs: pie kādas baznīcas karājās zīme: Sātans atņem un dala. Dievs pieskaita un reizina. Kad jūties vientuļš un pamests, atceries, ka esi atņemts un sadalīts. Un pasaki atņēmējam kādu stipru vārdu – Jēzus.
Jo šai vārdā (vai varbūt – Vārdā?) tu vari iegūt mīlestību un draudzību. Bet tu nevari to paturēt sev vien: kad tu esi pieskaitīts, tu kļūsti par kādas summas, kopības sastāvdaļu, un mīlestība un draudzība ir jādod tālāk.

Sadalītās un ievainotās pasaules savienotājs un ārsts ir tepat, blakām. Viņu sastapt ir pavisam vienkārši. Un pasaule kļūs par vienu summu lielāka.

L.T.L.

Kur uzaug mīlestība?

Lai cik dīvaini tas būtu – vēl viens gads ir apritējis, zeme sagatavojusies ziemai un mieram, akcijas veikalos apgalvo, ka tūdaļ būs svētki, ļaudis skrien pa galvu, pa kaklu, lai paspētu pirms jaunā gada sākuma visu izdarīt, un tam visam pa vidu – Gaidīšanas laiks.

Dienas kļūst tumšākas, naktis – manāmi gaŗākas, gaidītais sniegs klusītēm kaut kur mākoņos pārtop par nebeidzamām lietavām. Jā, var sacīt, ka ir iestājusies ziema.
Ko Adventes sākumā var rakstīt Pārdomu lapā tādu, kas jau tūkstošiem reižu nebūtu uzrakstīts? Droši vien, ka neko.
Un tāpēc – citāts no Hosejas grāmatas: .. sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai. [Hos. 10:12]
Dievs ienāk pasaulē, lai pirms savas taisnības (un tā ir absolūta taisnība, kas nevienu nežēlo un katram atmaksā pēc viņa darbiem, nedarbiem, čakluma un nolaidības) izliešanas mēģinātu parādīt pasaulei savu mīlestību.

Bet vienpusīga mīlestība ir tāds murgu rēgs vien, kas pamostoties atstāj mutē rūgtu garšu un nepiepildīta sapņa sajūtu krūtīs. Tā nolemta izmiršanai, jo nevar pati sevi uzturēt – mīlestība ir vērsta uz āru, uz otru.
Un interesanti ir uzmeklēt mīlestības sēklas – tās rodamas taisnībā. Dievs ir taisnīgs. Pēc Dieva tēla radītais cilvēks arī ir aicināts būt taisnīgs, cik nu tas šai pasaulē iespējams.

Bet kur tad uzaug mīlestība? Taisnības sēkla sējama atziņas līdumā. Acīmredzot, šai vietā ir apsūnojis, labi ieaudzies mežs, kuŗu nu nepieciešams nocirst, celmus – izraut un visu lieko – sadedzināt. Atziņas ceļš nebūt nav tas vienkāršais un vieglais – tas prasa pārvērtēt savus uzskatus, aktīvi meklēt to Kungu, nemitīgi salīdzināt savu sistēmu ar Dieva sistēmu – lasot Rakstus, lūdzot, pārdomājot un pārrunājot Dieva Vārdu, iesaistoties Viņa darbā uz zemes. Atziņas līdums ierīkojams ne-atziņas mežā. Te labi iesakņojušies aizspriedumi,  sensenās puspatiesības, melu liānas un liekulības krūmi, aiz kuŗiem tik labi paslēpt savu kailo es. Atziņas līdums ir tukšs, klajš, pārskatāms – nekas tur nepaliek nepamanīts.
Pirmais solis šai līdumā ir atziņa, ka es ir pārkāpis Dieva prātu un pretojies viņa gribai. Otrais – lūgums pēc piedošanas. Tā iespējams pamazām izretināt un nocirst grēku mežu, izraut rūgtuma celmus un sagatavot dvēseli trešajam solim – tīrumam.

Līduma tīrums, lai gan potenciāli auglīgs, sākumā ir klāts velēnām, kas rada šķēršļus sekmīgai lauka apstrādei. Te nāk palīgā Dieva Svētais Gars, kas dvēseli māca klausīties Dievā un sekot Viņa balsij. Tā, pamazām vien, ar lūgšanu, grēku nožēlu, pateicību un klausīšanos Dieva balsī, cilvēks tiek iekopts sējai. No taisnības izaug mīlestība, kas redz un nenosoda.

Tagad ir laiks meklēt to Kungu. Tagad ir laiks mācīties mīlestību, kas netiesā, bet arī veltīgi neklusē, ja redz ko sakāmu un norādāmu. Mīlestību, kas balstās Dievā, ir Viņa dāvana – praktisku, ikdienas, darbīgu mīlestību.
Jo, kad Dievs izlies savu taisnību pār zemi, tik vien pastāvēs, cik kāds būs mīlestībā pasargāts.

L.T.L.

Krizantēmas

Uzmetiet aci krizantēmām:

viņu baltās, brūnīgās uz dzeltenās galvas iekrāso gadalaiku pavisam priecīgās krāsās; viņu smarža rūgteni atgādina par rudeni, kad visām lietām laiks pie miera, lai celtos jaunā dzīvībā tā ap marta laiku. Viņu tumsnējais zaļums mierina acis un domas.

Paskatieties krizantēmas ziedā: tas ir ķerains un it kā izspūris, katra ziedlapiņa izlocījusies atšķirīgi no citām. Un zieda centrā ir jaunas ziedlapiņas, kas vēl nav atradušas savu locījumu, savu izpausmi kopējā krāsu sprādzienā. Continue reading “Krizantēmas”

Cīniņš naktī

Jēkabs naktī palika viens un cīnījās ar kādu līdz rīta ausmai. (1. Mozus 32:25-31)

Dievs atnāk pie cilvēkiem naktī un tumsā, lai iečekotu, vai cilvēks ir gatavs ar nezināmo cīnīties.
Jēkabs cīņā cieši satveŗ Dievu – tik cieši, ka Dievs nespēj izrauties un doties savās Dieva gaitās.
Jēkabs atteicās palaist Dievu vaļā, kamēr tas viņu nesvētīs.
Cīņa ar nezināmo – un pieķerties Dievam, –  neatlaisties, kamēr Viņš nav mūs svētījis.
Dievs izmaina Jēkaba vārdu – viņš kļūst par Dieva tautu, par to, kuŗš redzējis Dievu un palicis dzīvs.

Izvēlēties kļūt par Dieva tautu – par to, kuŗš redzējis Dievu un dzīvo.
Ieraudzīt nezināmajā svētību.
Satvert Kristu un nelaisties vaļā, lai arī kā ietu ikdienā.
Saņemt svētību.
Iemīlēt.

L.T.L.