Tev jāpiedzimst no augšienes (Jņ. 3:7)

Tev. Tas ir domāts personīgi. Ja man šķiet, ka kāds tādējādi ielaužas manā dzīvē, varbūt tas nozīmē, ka neesmu piedzimis no augšienes. Ja mana sirds ar prieku uzņem šo patiesību un paceļ balto padošanās karogu, tas varbūt liecina, ka es esmu piedzimis no augšienes.

JĀ-piedzimst. Vajadzības izteiksme nozīmē pavēli. Ja es mēģinu izvairīties, tas varētu liecināt par to, ka neesmu piedzimis no augšienes. Ja es atviegloti uzelpoju, jo beidzot kāds man ir pateicis patiesību un kļuvis par manas dzīves valdnieku, tas varbūt nozīmē, ka es esmu piedzimis no augšienes.

Jā-PIEDZIMST. Tā ir absolūta gramatiska konstrukcija. Es viens pats nevaru sevi izmainīt. Man vajadzīgs brīnums. Man nepieciešams, lai Dievs manī rada jaunu atvēršanos uz Dievu, jaunu dzīvību, jaunu gaumi, jaunas vēlēšanās, jaunu pazemību, jaunas bailes un cerības – kaut ko tādu, ko es nekad agrāk neesmu piedzīvojis. Es pats neko tādu nespētu izveidot, ne savas audzināšanas, ne vislabāko nodomu vadīts. Man ir nepieciešams tikt atjaunotam – nē – radītam no jauna kā Radīšanas grāmatā. Tikai Dievs var izmainīt manu likteni mūžībā.

Neviena cita mācība Baznīcas vēsturē nav radījusi tik daudz pārsteigumu un nekam citam pasaules varenie un mācītie nekad nav tā pretojušies, kā mācībai par piedzimšanu no jauna, no augšienes. Tie, kas šodien izsmej Baznīcas atdzimšanu un cilvēka atgriešanos pie Dieva kā fanātismu, nav daudz labāki par Nikodēmu. Tāpat kā viņš, ar to viņi tikai parāda savu pilnīgo nezināšanu par Svētā Gara darbu.

no J. C. Ryle, Expository Thoughts on the Gospels: John 1:1-10:9 (Grand Rapids, n.d.), p. 139.

Saraksti kalendārā tikšanās ar svarīgiem cilvēkiem –
un tev nepaliks laika Dievam.

Aizpildi brīvo laiku ar būtisku lasāmvielu –
un tava dvēsele nomirs badā.

Nervozē par budžetiem un ziedojumiem –
un tevi pārņems nodevīgas sāpes krūtīs un krampji plecos.

Pamēģini izdarīt visu, ko no tevis sagaida apkārtējie –
tu kļūsi par viņu vergu uz mūžiem.

Nostrādā kārtīgi dienu, tad paej malā un atpūties.
Tā tu paliksi Dieva tuvumā.

(William Martin ‘Rest’)

(tulk. L.T.L.)

Iedomāsimies, ka notiek tā: kādā nedabiski siltā vasarā tu ej gar ūdens malu un apceri peldēšanu. Saule spiež vai zemē iekšā, un ūdens šķiet tik absolūti vēss un sola tūlītēju veldzi. Tev ir tikai viena problēma – tu lāgā neproti peldēt. Tā plunčāšanās seklumā bērnībā neskaitās,  tā dara tikai sīkie; un vēlāk nebija laika, un tā nu tas ir. Un vienam bail.

Un tad tu ieraugi Viņus. Viņu ir labs bariņš. Viņi (un Viņas) šļakstās, kūleņo, nirst, peld dažādos stilos – un gluži pārliecinoši un profesionāli.Viņi darbojas noteiktā zonā, kuŗu ierobežo skaidri redzamas zīmes. Tu brītiņu stāvi malā, bet tad  neizturi – tu arī tā gribi, un tu met kautrību pie malas un piesakies. Tevi pieņem. Continue reading “Ārpus robežām” →