Izbrīvēt vietu

adminnovembris 30, 2016Pārdomas, sprediķis
Izbrīvēt vietu

“Saucēja balss tuksnesī:sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas!” /Mt. 3:3/

Pienācis Adventa laiks – ar decembra tumsu, košajiem spīguļiem visos veikalos un gada noslēguma steigu un skriešanu vairumā māju un darbavietu. Un tam iepretī Jāņa Kristītāja aicinājums “sagatavojiet Kungam ceļu!” Vēl viens darbs visā darbu un pienākumu gūzmā?

Bet varbūt otrādi? Iespējams, ka aicinājums sagatavot Kungam ceļu nenozīmē vēl vienu darbu un skriešanu, bet drīzāk – apstāšanos. Izbrīvēt vietu Kungam savā dzīvē. Lai mazāk skriešanu un steigas, bet vairāk mierīgas kopābūšanas ar Dievu – lūgšanās, Bībeles lasīšanā, pārdomās. Mazāk izmisīgas lietu pirkšanas, vairāk mierīgu un patiesu sarunu ar līdzās esošajiem cilvēkiem.

Izbrīvēt vietu šogad daudzi Rīgas un apkārtnes ļaudis cenšas arī pavisam praktiski, jo decembra beigās Rīgā atbrauks daudzi svētceļnieki uz Tezē Eiropas tikšanos. Nav viegli atrast laiku ikdienas lūgšanām un Bībeles lasīšanai, bet nav viegli arī mūsu dzīvokļos un svētku svinēšanas aizņemtībā atrast telpu un laiku uzņemt savā ģimenē svešiniekus. Bet Jēzus ir teicis arī tā: “es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt.” /Mt. 25:35/ Iespējams, tagad ir reize, kad mēs varam Jēzu uzņemt ne tikai savā sirdī, bet arī pavisam praktiski savās mājās.

Sagatavojiet Kungam ceļu. Izbrīvējiet vietu Viņam – savā ikdienā, savos svētkos, savā dzīvē.

Ieejot Adventa laikā

Ivo Ķirsisdecembris 1, 2015Pārdomas, sprediķis

advent1Ir Adventa laiks, kad gaidām Kristus piedzimšanas svētkus un vienlaicīgi šis ir Dieva žēlastības laiks, kas atspīdējis visiem cilvēkiem.

Advents, laiks, kad varam pārskatīt savas vērtības, laiks kad varam izvēlēties, laiks kad varam pieņemt lēmumus. Laiks, kad varam norimt un pateikt STOP! STOP pasaulei ar viņas uzspiesto steigu un laika trūkumu. STOP! Es nevēlos pa dzīvi traukties autopilotā, traukties cauri lūgšanām un Bībelei, dievkalpojumiem un attiecībām, darbiem un pienākumiem. STOP kompromisiem. STOP steigai un nemieram.

Advents, laiks Dievam. Laiks klausīties Dievā. Laiks lūkoties uz Kristu un arī ielūkoties sevī, laiks palūkoties uz savu dzīvi. Laiks apstāties un pārvērtēt to, kam es sekoju; pasaulei, kas dzen un ņem, vai Dievam, kas atdod sevi visu un vēl arvien dod man laiku un gaida uz mani. Laiks norimt, laiks izvērtēt sevi un atgriezties no grēkiem. Laiks noklust, laiks atzīt savu nabadzību, un atzīt patiesību, ka dzīvei bez Kristus, un manam laikam bez Kristus nav nekāda vērtības.

Lai mums visiem svētīgs un Dieva miera piepildīts šis ADVENTA LAIKS!

Kristus mīlestībā —

mācītājs Ivo Ķirsis

Pēc kā vajadzētu atpazīt kristiešus:

adminseptembris 18, 2015Pārdomas, sprediķis

Sunrise-clipMūsdienās kristiešus parasti sabiedrībā pazīst kā tādus, kas uzstājas pret lietām un procesiem; lai gan tiešām ir lietas, kur nevajadzētu iesaistīties, tomēr kristiešiem vajadzētu pasaulei parādīt, ko pozitīvu viņi pārstāv:

1. Mīlestība (1.Jņ. 4:8)
Mīlestība ir neatņemama vērtība tiem, kas saucas par Kristus sekotājiem. Ir grūti noticēt, ka kristietis, kas tic Bībelē rakstītajam, nedarīs mīlestības darbus. Lai kādi būtu apstākļi, tas, ka mēs esam gatavi sniegt palīdzīgu roku mīlestībā, mūs atšķiŗ no pārējās pasaules. Dievs mūs mīl arī tad, kad mēs viņa mīlestību neatstarojam tālāk. Mums būtu jādara tāpat.

2. Žēlastība (Efez. 4:32)
Dieva žēlastība apklāj grēku daudzumu, un krusta upuris ir samaksājis sodu par grēkiem. Mēs tiešām esam svētīti. Lai gan neesam pelnījuši žēlastību, ko Dievs mums dod bagātīgi, Jēzus mums palīdz, neatkarīgi no situācijas. Tāpat arī kristiešiem būtu jābūt pazīstamiem ar to, ka viņi praktizē žēlastību un piedošanu, ko parāda citiem. Ne vienmēr citi to būs pelnījuši, bet mums jāatceras, ka mēs arī nebijām.

3. Domu un darbu tīrība (Filip. 4:8)
Kad kristieši runā par “šķīstību”, tas neattiecas tikai uz seksu. Mums jābūt pazīstamiem ne tikai ar sakārtotām attiecībām, bet arī ar tīrām domām, runu un motīviem.

4. Pacietība (Gal. 5:22)
Mūsdienu steidzīgajā biznesa un skriešanas pasaulē pacietība ir pamatvērtība. Kamēr pārējai pasaulei pietiek ar ielāpiem uz ātru roku un mainīgiem apstākļiem, Dieva vārds mūs aicina būt pacietīgiem visās lietās. Tas ne vienmēr ir viegli, bet vienmēr būs pareizā izvēle.

5. Upuris (Jņ. 3:16)
Krusta upuris parāda,cik daudz Dievs bija gatavs upurēt, lai glābtu savus ļaudis. Lai arī mēs nekad nespēsim pat pietuvoties tam milzu upurim, kas notika pirms vairāk kā 2000 gadiem, mums jāturpina darboties saskaņā ar šo piemēru. Kristiešiem būtu jābūt pazīstamiem ar nesavtību un spēju uzupurēties. Tas parāda pasaulei, kāds ir mūsu Tēvs debesīs.

6. Nesavtība (Filip. 2:4)
Vai tu dod, lai kaut ko saņemtu pretī, vai ari no sirds pilnības? Nesavtība ir tā, kas saka: “Lai ko tev arī vajadzētu, es tev to došu.” Tā liek citus turēt augstāk par sevi, un Dievu – augstāk par visu. Lai gan tas nav tas vieglākais uzdevums, nesavtība par tavu būtību pastāsta daudz vairāk, nekā tu vari iedomāties. Jo tas, kas mums ir, jau pašā sākumā mums nav piederējis.

7. Uzticamība (Mt. 5:37)
Ja mēs kā kristieši kaut ko apsolām izdarīt, tad solījums jāpilda. Lai gan mēs visi kļūdāmies un mums nesanāk, tas, ka atspoguļojam Kristus pastāvību cilvēku vidū, parāda, cik izcils viņš ir. Ejot kopā ar Jēzu, mums jāparāda, ka mums var uzticēties, ka mēs doto vārdu nelaužam.

8. Cieņa (1.Pēt. 2:17)
Mēs noteikti satiksim cilvēkus ar citādiem uzskatiem, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram šos citādos uzskatus cienīt, arī ja tiem nepiekrītam. Masu mēdiji nemitīgi publisko ziņas par kristiešiem, kas izrāda necieņu – un šādas ziņas mums liek atkāpties un teikt, ka mēs tā nekad nedarītu. Mums jābūt pazīstamiem līdzcilvēku vidū kā cieņpilniem cilvēkiem, kas pat nesaskaņu gadījumā spēj parādīt mīlestību un žēlsirdību.

Oriģināls šeit

Bērns silītē ir konkrēta Dieva ienākšana abstraktajā pasaulē

adminnovembris 14, 2014Pārdomas, sprediķis

 .. gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.

Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši.

Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī.

Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. (Lk. 2:15)

Dziedot ‘Klusa nakts, svēta nakts’, arvien nonākam pie bērna, kas ‘silītē dus’. Dievs ir ienācis pasaulē, iemiesojies kā cilvēks. Līdz ar to ir padarītas bezjēdzīgas daudzas pretnostatīšanas.

Pirmā – Dievs ir neaizsniedzams un tāls, un visvarens, bet cilvēks – niecīgs, saistīts pie zemes un nespēj neko mainīt . Jēzū-cilvēkā iemājo ‘visa dievības pilnība'(Kol. 1:19), tādējādi darbos parādīdama, ka Dievam rūp cilvēku liktenis. Dieva iemiesošanās cilvēkā arī liek domāt par to, ka reliģiska centība bez žēlsirdības prakses, kā arī cilvēku dalīšana ‘pareizos’ un ‘nepareizos’, jo dalītāji skaidri zina, kā Dievam patīk, ir bezjēdzīga Dieva dāvinātā laika šķiešana.

Lasot evaņģēlijus, skaidri iezīmējas Jēzus (Dievcilvēka) konfrontācijas ar sava laika reliģijas lietpratējiem, kuŗos tie neparādās pārāk labā gaismā. Farizeju (un saduķeju, un tiesnešu, un pārvaldnieku) samudžināto sīkumaino domāšanu pārtrauc viena vienkārša, absolūta darbība – Betlēmē, silītē guļ mazulis, kuŗa rokās ir visas pasaules liktenis. Viņš uzaugs, stāstīs cilvēkiem labo ziņu par Dieva rūpēm un žēlastību, un nomirs par viņu (par taviem un maniem) grēkiem, lai līdz galam parādītu savu vārdu patiesumu.

Lūk, kāpēc kristietība nevar būt ne abstrakta, teorētiska reliģija vai ideju kopums, attāla institūcija vai struktūra. Lūk, kāpēc praktiskajā kristietībā ir visai neiespējami runāt par to, kura konfesija un novirziens tad it pats īstākais. Continue reading “Bērns silītē ir konkrēta Dieva ienākšana abstraktajā pasaulē” →

Sv. Augustīns par Altāra Sakramentu

adminnovembris 2, 2014Pārdomas, sprediķis

To, ko redzat uz altāŗa, jūs esat novērojuši arī naktī, kas nu ir beigusies. Bet jūs neesat neko dzirdējuši par to, kas tas Augustīns no Hipovarētu būt vai ko tas varētu nozīmēt, vai kādu lielu noslēpumu tas sevī nes. Jo jūs redzat vienkāršu maizi un kausu — par to vēsta jūsu acis, — kamēr jūsu ticība pieprasa ieraudzīt maizē Kristus miesu, bet kausā — Kristus asinis. Ticība pamatus saprot ļoti ātri un cieši, bet tā kāro arī saprasto iepazīt dziļāk. Kā saka pravietis, “ja neticēsiet, tad nesapratīsiet.” [Jes. 7:9, Septuaginta]

Un tā jūs gan varat man teikt: “Tu mūs mudināji ticēt, tagad paskaidro, lai mēs varam arī saprast.” Jūsu galvās rodas šādas domas: “Mēs zinām, kā radusies mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa, viņš to saņēma no Jaunavas Marijas. Kā visi bērniņi viņš ēda pienu un auga. Viņš kļuva par jaunieti. Viņu vajāja paša tauta. Pie koka viņš tika pienaglots, pie koka viņš mira; no šī koka viņa miesa tika noņemta un apglabāta. Trešajā dienā (kā viņš to bija solījis) viņš cēlās augšā. Viņš miesā uzkāpa debesīs, no kurienes viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Tur viņš mājo arīdzan tagad, sēdēdams pie Dieva labās rokas. Tad kā šī maize var būt viņa miesa? Un kauss? Kā gan tas (vai tā saturs) var būt viņa asinis?”

Draugi, tos mēs saucam par sakramentiem tāpēc, ka mēs redzam vienu lietu, bet saprotam kaut ko pilnīgi citu. Redzama ir vienīgi fiziskā līdzība; saprašana nes garīgus augļus. Un tā, lai saprastu Kristus miesu, ieklausieties, ko apustulis Pāvils saka ticīgajiem: “Jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi.” [1. Kor. 12:27] Tad tā kā jūs esat Kristus miesa un tās locekļi, un jūsu priekšā uz Kunga galda ir jūsu pašu garīgais noslēpums, tad pieņemiet paši savu noslēpumu! Un tā kā esat uz to sacījuši savu “Āmen!”, tad zem sacītā arī parakstieties. Kad jūs dzirdat “Kristus miesa”, jūs sakāt “Āmen!” Tad esiet Kristus miesas locekļi, lai jūsu “Āmen” ir patiess.

Bet kāda tad ir maizes loma? Mēs jums nepiedāvāsim jaunu mācību, bet klausieties, ko par šo sakramentu saka Pāvils: “Jo viena maize, viena miesa esam mēs daudzie.” [1. Kor. 10:17] Saprotiet un priecājieties: vienība, patiesība, uzticība, mīlestība. “Viena maize,” viņš saka. Kas ir šī viena maize? Vai tā nav “viena miesa,” ko veido daudzie? Atcerieties — maize nerodas no viena grauda, tā rodas no daudziem.

Kad jūs atsacījāt Sātanam, jūs tikāt “samalti”. Kad jūs tikāt kristīti, jūs tikāt “saraudzēti”. Kad jūs saņēmāt Svētā Gara uguni, jūs tikāt “izcepti”. Tad esiet tas, ko redzat, un pieņemiet, kas esat. Tā Pāvils runā par maizi.

Līdzīga ir mūsu izpratne arī par kausu, to nevajag daudz skaidrot. Redzamajā maizē kopā savākti daudzi graudi tāpat kā ticīgie (kā teikts Rakstos) ir “viena sirds un dvēsele” [Ap.D. 4:32]. Tāpat ir arī ar vīnu. Atcerieties, draugi, kā top vīns. Atsevišķas vīnogas karājas ķekarā, bet to sula sajaucas kopā, lai kļūtu par vienu dzērienu. Tādu ilustrāciju mūsu Kungs Kristus izvēlējās, lai parādītu, kā pie viņa galda tiek svinīgi iesvētīts mūsu vienības un miera garīgais noslēpums. Visi, kas pieņem vienības noslēpumu, bet netur miera saiti, līdz ar to saņem nevis stiprinājumu, bet kaut ko gluži pretēju.
Tāpēc no sirds un patiesi pateiksimies Dievam un, cik mūsu cilvēciskās vājības mums atļauj, tuvosimies viņam ar skaidru sirdi. No visa spēka meklēsim Dieva žēlastības dziļumus, jo tad viņš savā laipnībā noteikti uzklausīs mūsu lūgšanas. Dieva spēks izdzīs ļauno ienaidnieku no mūsu darbiem un domām. Dieva spēks padziļinās mūsu ticību, vadīs prātu, dos svētas domas un galu galā ievedīs savā valstībā caur Jēzu Kristu, viņa vienīgo Dēlu. Āmen.

oriģināls te
Tulk. LTL

12345