Šodien zvans, klusi skanēdams citam, saka — tu arī mirsi.

Džons Danns savā Septiņpadsmitajā meditācijā raksta tā:

Nunc lento sonitu dicunt, morieris.

Šodien zvans, klusi skanēdams citam, saka tu arī mirsi.

Varbūt tas, kuŗam zvans skan, ir tik slims, ka nemana — zvans skan tieši viņam. Un varbūt es domāju sevi esam labāku par apkārtējiem, kuŗi redz manu patieso stāvokli — un tā lieku zvanam skanēt par mani, pats to neapzinādamies. Baznīca ir vispārēja, visaptveŗoša, un tādas ir arī visas viņas darbības: viss, ko viņa dara, pieder visiem. Kad viņa kristī bērnu, darbība skaŗ arī mani; jo bērns ar to tiek piesaistīts galvai, kas ir arī mana galva, uzpotēts ķermenim, kuŗa loceklis es esmu. Un kad viņa apglabā cilvēku, darbība skaŗ arī mani: visa cilvēce pieder vienam autoram, tā ir viena grāmata; kad viens cilvēks mirst, no sējuma netiek izrauta vesela nodaļa — tā tiek pārtulkota labākā valodā, un katrai nodaļai jātop tā pārtulkotai. Dievs izmanto vairākus tulkotājus: dažus gabalus tulko vecums, citus — slimība, citus — kaŗš vai netaisnība, bet Dieva roka ir katrā tulkojumā, un Viņa roka atkal salasīs un iesies mūsu izkaisītās lapas tai bibliotēkai, kur visas grāmatas būs atvērtas viena otrai. Jo arī zvans pirms dievkalpojuma neaicina vienīgi sludinātāju — tas sauc arī draudzi; tā šis zvans sauc mūs visus: bet jo vairāk mani, kuŗu slimība vedusi tik tuvu pēdējām durvīm.

Continue reading “Šodien zvans, klusi skanēdams citam, saka — tu arī mirsi.”

Liecināt par gaismu

 Jņ. 1:8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu

Džons Danns 1622 gada oktobrī par to rakstīja tā:

Jāņa Kristītāja liecībai ir divas puses: pirmā – problemātiska: kāpēc kaut kam tik acīmredzama kā gaisma – tāda gaisma, tā konkrētā Gaisma, būtu nepieciešama cilvēka liecība. Otrā daļa ir dogmatiska: kādu liecību Jānis deva par gaismu. Un pirmo daļu mēs sadalīsim divās daļās, pirmkārt – kāpēc vispār nepieciešama liecība, otrkārt, kāpēc bija nepieciešama nevis kādu citu, bet tieši Jāņa liecība.
Iesākumā Dievs radīja gaismu, kas apgaismo ikvienu cilvēku, lai cilvēks varētu pagodināt Dievu, redzēdams Dieva radīto, un radītajā – Viņu; jo ir veltīgi radīt (saka tas pats baznīctēvs) – nav jēgas ierīkot pasauli, ja tajā nav gaismas.

Bet lai gan gaisma atklāj un parāda mums visu pārējo, ieskaitot pati sevi, ja viss ir kārtībā, tad tomēr, Jņ. 1:5 mums dod pietiekami iemeslu, kāpēc mūsu tekstā minētajai gaismai ir nepieciešama liecība. Ieklausieties: Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Un tāpēc, Propter non intelligentes, propter incredulos, propter infirmos, Sol lucernas quaerit; pār tiem, kas ir vāji saprašanā un nav sasnieguši prāta gaismu, pagāniem; pār tiem, kas ticībā vāji – kas atnāk un klausās, un saņem gaismu, bet netic; pār tiem, kas nomaldījušies dzīves ceļos – kas dzird un tic, bet nedara sol lucernas quaerit, un šai gaismai ir nepieciešama liecība.

Jo var taču būt gaisma, par kuŗu mēs neko nezinām, jo esam aizmiguši – aizmiguši līdzīgi kā Jaira meitiņa, par kuŗu Jēzus saka – viņa nav mirusi, viņa guļ. Meitene bija gan mirusi, bet tāpēc, ka bija nolēmis viņu uzmodināt, Jēzus sacīja, ka viņa ir aizmigusi. Pagāni ir miruši savā nezināšanā, mēs esam miruši aiz savas samaitātās dabas – tikpat miruši kā viņi: mēs nevaram dzirdēt balsi, mēs neredzam gaismu. Bez Dieva uzturošās žēlastības nevar turpināt [dzīvot] necik daudz vairāk kā pagāns uzsākt [ticēt] bez Dieva modinošās žēlastības. Continue reading “Liecināt par gaismu”

Dr. Mārtiņš Luters – Īss Pamudinājums Uz Grēksūdzi

Par grēksūdzi arvien esam mācījuši, ka tai jābūt brīvai,  Jo līdz šim – kā to visi esam pieredzējuši – nav bijis nekā grūtāka kā tas, ka ikviens tika piespiests sūdzēt grēkus, pastāvot augstākā, nāves grēka draudiem. Turklāt pati grēksūdze bija padarīta par tik smagu lietu un sirdsapziņa tā nomocīta ar dažādo grēku uzskaitījumu, ka neviens nespēja pietiekami izsūdzēt savus grēkus. Un pats ļaunākais bija tas, ka neviens nemācīja, cik vajadzīgai, mierinošai un iepriecinošai vajadzētu būt grēksūdzei, tieši pretēji – tā bija padarīta par vienām vienīgām bailēm un elles mokām, tā ka ikviens bija spiests sūdzēt grēkus un tomēr ienīda grēksūdzi vairāk par visām lietām. Nu esam kļuvuši brīvi no šim trim lietām un saņēmuši kā dāvanu to, ka varam sūdzēt grēkus ne piespiesti, ne baiļu dzīti. Tāpat esam atbrīvoti no mokošās visu grēku precīzas uzskaitīšanas; turklāt mums dota priekšrocība zināt, kā grēksūdzi svētīgi lietot par mierinājumu un stiprinājumu mūsu sirdsapziņai.

Taču tagad katrs – un daudzi diemžēl to jau pārāk labi iemācījušies – var darīt, ko grib, uztverot brīvību tā, it kā nemaz vairs nevajadzētu sūdzēt grēkus. Viņi pārlieku veikli iemācījušies to, kas citkārt mums nāk par labu, un uzņem visu pārāk viegli – ja jau Evaņģēlijs ir maigs un tīkams. Taču šādas cūkas (kā esmu sacījis), nedrīkstētu tikt pie Evaņģēlija, nedz ko no tā saņemt. Tām būtu jāpaliek zem pāvesta varas, lai tiktu mocītas un dzītas sūdzēt grēkus, gavēt utt. vairāk, nekā līdz šim. Jo, kas negrib ticēt Evaņģēlijam, nedz pēc tā dzīvot un rīkoties, kā kristietim piederas, tas arī nedrīkst baudīt Evaņģēliju. Kā gan tu varētu vienīgi baudīt Evaņģēlija labumu, neko nedarīdams un nelikdamies par to ne zinis? Tādēļ mēs vēlētos, kaut tādiem ļaudīm neko nebūtu sludinājuši, tāpat arī negribētu tiem piešķirt neko no mūsu brīvības, bet drīzāk gan atkal pakļaut viņus pāvestam vai vēl kādam, kas pār tiem valdītu kā īsts tirāns, jo ļaudīm, kuri negrib paklausīt Evaņģēlijam, nekas cits arī neder, kā vien šāds cietumu uzraugs, Dieva velns un bendes kalps. Turpretim pārējiem – tiem, kuri labprāt uzklausa – arvien sludināsim, tos pamudināsim, aicināsim un iedrošināsim, lai viņi šo brīnišķo dārgumu, kas caur Evaņģēliju tiek sniegts, nepalaistu garām. Tādēļ gribam teikt kādus vārdus arī par grēksūdzi, lai pamācītu un brīdinātu vienkāršos ļaudis.

Kā jau esmu sacījis, ka bez šis grēksūdzes, par kuru mēs šeit runājam, pastāv vēl divējāda grēksūdze, kura drīzāk gan būtu saucama par visu kristiešu kopīgu atzīšanos, proti, kad vienatnē sūdzam grēkus un lūdzam piedošanu Dievam vai savam tuvākajam. Šī grēksūdze ietverta arī lūgšanā Mūsu Tēvs, kur sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. “, visa lūgšana Mūsu Tēvs nav nekas cits kā šāda grēksūdze. Jo ko gan citu mēs izsakām mūsu lūgšanā, kā vien – atzīstamies, kā mums pietrūkst, ko neesam darījuši, kur esam vainīgi un ka ilgojamies pēc žēlastības un mierīgas sirdsapziņas? Šādai grēksūdzei jānotiek nepārtraukti, kamēr vien dzīvojam. Jo tajā atrodama kristīgas dzīves būtība – ka atzīstam sevi par grēciniekiem un lūdzam Dieva žēlastību.

Līdzīga ir grēksūdze, kurā katrs atzīstas grēkos savam tuvākajam; lūgšanā Mūsu Tēvs ietverta arī šī grēksūdze, kurā viens otram atzīstam un piedodam grēkus, pirms esam nākuši Dieva priekšā, lai lūgtu piedošanu. Mēs visi savā starpā esam parādnieki, tādēļ mums arī atklāti jāatzīstas vienam otra priekšā, nekaunoties no pārējiem. Tas ir, kā māca sakāmvārds: “Ja viens ir dievbijīgs, visi ir dievbijīgi”, un neviens taču nedara Dievam vai savam tuvākajam to, ko vajadzētu darīt. Taču līdzās parādam vispār ir arī īpaši pārkāpumi, kā, piemēram, kur viens otru ir sadusmojis, – lai lūdz piedošanu. Tā arī lūgšanā Mūsu Tēvs saņemam divas absolūcijas: ka mums ir piedots tas, ko esam grēkojuši pret Dievu, un tas, ko esam grēkojuši pret savu tuvāko, un mēs piedodam savam tuvākajam un ar viņu salīdzināmies.

Līdzās šādai atklātai, dienišķai un nepieciešamai grēksūdzei pastāv arī privātā grēksūdze, kura notiek vienatnē, vienam brālim. Tā kalpo, lai izsūdzētu ko īpašu, kas mūs nomāc vai kārdina, nomoka un nedod miera, neļauj būt stipriem ticībā, lai, izsūdzot to brālim, mēs saņemtu padomu, mierinājumu un stiprinājumu, kad un cik bieži vien gribam. Jo šāda grēksūdze nav ietverta pavēlē kā pārējās divas, bet atvēlēta katram, kam tā vajadzīga un tad, kad viņam nepieciešams. Šī grēksūdze iestādīta tādēļ, ka Kristus pats licis Absolūciju savu kristiešu mutēs un pavēlējis atraisīt no grēkiem. Tad nu sirdij, kura jūt savu grēku un ilgojas mierinājuma, šeit ir drošs patvērums, kur tā atrod Dieva vārdu un dzird, ka Dievs caur cilvēka muti to atraisa no grēkiem un dara brīvu.

Tā nu ievēro – kā jau bieži esmu sacījis, – ka grēksūdze sastāv no divām daļām. Pirmā no tām ir mūsu darbi un rīcība, tas ir, ka es izsūdzu savus grēkus, lūdzu mierinājumu un atspirdzinājumu manai dvēselei. Otra ir darbs, kuru dara Dievs, kas caur Vārdu, kuru licis cilvēka mutē, atbrīvo mani no maniem grēkiem. Tas arī ir pats svarīgākais un cēlākais, kas dara grēksūdzi tik dārgu un iepriecinošu. Tā nu līdz šim esam raudzījušies tikai uz mūsu darbu un neesam domājuši tālāk, kā vien – vai esam šķīsti izsūdzējuši grēkus; bet otra, pati svarīgākā daļa, palikusi neievērota un nesludināta, itin kā grēksūdze būtu tikai labais darbs, ar kuru mums jāmaksā Dievam. Kur grēksūdze nebija bijusi pilnīga un precīza, tur mums tika sacīts, ka Absolūcija nav spēkā, nedz grēki piedoti. Tā ļaudis tika novesti tik tālu, ka ikvienam bija jākrīt izmisumā, cenšoties pilnīgi izsūdzēt grēkus (kas nemaz nebija iespējams) un nespējot rast mierinājumu sirdsapziņai, nedz paļauties uz Absolūciju. Tādā kārtā viņi bija padarījuši grēksūdzi ne vien nevajadzīgu, bet arī grūtu un nepatīkamu, nodarot postu dvēselei.

Tādēļ, uzlūkojot grēksūdzi, mums jāizšķir šis divas daļas, ievērojot, ka mūsu darbs ir niecīgs, turpretī Dieva vārds – augsts un cildens. Neraudzīsimies uz to tā, it kā paši gribētu darīt kādu brīnišķu darbu un sniegt to Dievam, bet vienīgi no Viņa ņemt un saņemt. Tu nedrīksti nākt un stāstīt, cik dievbijīgs vai ļauns esi; ja esi kristietis, es to tāpat labi zinu, ja ne – zinu vēl labāk. Bet tev jānāk, lai izteiktu savu vajadzību un ļautu tev palīdzēt, iepriecināt tavu sirdi un sirdsapziņu.

Turklāt neviens nedrīkst tevi dzīt ar pavēlēm, tāpēc mēs sakām: kas ir vai vēlas būt kristietis, tam šeit ir uzticams padoms – lai nāk un saņem brīnišķīgo dārgumu. Ja neesi kristietis vai arī neilgojies pēc šā mierinājuma, – mēs tevi nespiedīsim, lai to dara citi. Tā atceļam visu pāvesta tirāniju, likumus un spaidus kā nevajadzīgus, jo mēs mācām: kas nenāk uz grēksūdzi labprātīgi un Absolūcijas dēl, tam no grēksūdzes jāatturas. Arī tam, kas nāk, paļaudamies uz savu darbu – lai cik šķīsti viņš savus grēkus izsūdzējis – vajadzētu atturēties. Bet mēs brīdinām: tev jāsūdz grēki un jāuzrāda savas vajadzības ne tādēļ, lai paveiktu labu darbu, bet gan – lai dzirdētu, ko Dievs liek tev sacīt. Viņa piedošanas Vārds jeb Absolūcija ir tas, kas tev jāuzlūko, redzot, cik varens un dārgs tas ir, un jāuzņem ar visu godu un pateicību kā brīnišķīgs, nenovērtējams dārgums.

Ja to visu labi izskaidrotu, kā arī parādītu mūsu postu, kuram vajadzētu mūs mudināt un aicināt uz grēksūdzi, tad nevajadzētu daudz piespiešanas. Paša sirdsapziņa ikvienu dzītu un darītu tik bažīgu, ka viņš būtu priecīgs izsūdzēt grēkus un rīkotos gluži kā nožēlojams ubags, kas izdzirdējis, ka kādā vietā tiek izdalītas bagātīgas dāvanas, nauda vai apģērbi: tam nevajadzētu, lai tiesas kalps viņu dzītu un sistu; tāds nabags pats skrietu, cik ātri vien spēj, lai nenokavētu. Ja turpretī izdotu pavēli, ka visiem ubagiem jāskrien uz šo vietu, nenorādot iemeslu un nesakot, ko šeit meklēt un saņemt, – kas cits tur varētu iznākt, kā vien tas, ka visi ietu ar nepatiku, necerēdami ko saņemt, bet tikvien spēdami, kā parādīt savu nabadzību un postu? Tur nevarētu smelties daudz prieka vai mierinājuma, drīzāk gan – tikai vēl vairāk ienīst šo pavēli.

Tā mēs mācām, cik jauka, brīnišķīga un mierinoša ir grēksūdze, un pamācām nenicināt tādu dārgu mantu, ievērojot, cik ļoti tas mums vajadzīgs. Tā nu, ja esi kristietis, tev nevajag ne manas piespiešanas, ne pāvesta likuma; tu pats sevi piespiedīsi un lūgsi man, lai varētu kļūt līdzdalīgs pie šā dārguma. Bet, ja gribi to nicināt, augstprātīgi noraidīdams grēksūdzi, mēs pasludinām tev galīgo spriedumu: tu neesi kristietis un nedrīksti baudīt Sakramentu. Jo tu nicini to, ko kristietis nedrīkst nicināt, līdz ar to arī nevari saņemt grēku piedošanu. Un šī ir droša zīme, ka tu nicini arī Evaņģēliju.

Īsi sakot: mēs negribam pazīt nekādus spaidus. Bet, kas neuzklausa mūsu sludināšanu un pamācību, kas neseko tai, gar to mums nav nekādas daļas, tāds arī neko nesaņems no Evaņģēlija. Ja esi kristietis, tev jābūt līksmam, ka vari nākt uz grēksūdzi, kaut būtu jāskrien simts jūdžu, tu nāksi pats un neliksi sevi mudināt, bet pats mūs mudināsi, jo mēs nākam pēc pavēles, bet tu – no brīva prāta. Mēs nespiežam nevienu, bet ļaujam, lai steidzas pie mums, gluži kā viņi no mums prasa, lai sludinām un sniedzam Sakramentu.

Tādēļ, kad es pamudinu uz grēksūdzi, es nedaru neko citu kā -mudinu būt kristietim. Kad būsi kristietis, nāksi arī uz grēksūdzi. Jo, kas vēlas būt dievbijīgi kristieši, kļūt brīvi no saviem grēkiem un iemantot mierīgu sirdsapziņu, tiem jau ir īsts izsalkums un slāpes. Tie tver pēc ēdiena gluži kā vajāts briedis, karstuma un slāpju mocīts, kā 42. psalmā lasām: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!” Tas ir, kā briedis ilgojas pēc skaidra ūdens, tik ļoti es ilgojos pēc Dieva vārda, Absolūcijas un Sakramenta. Redzi, tā būtu pareizi jāmāca par grēksūdzi, lai modinātu labpatiku un mīlestību pret to, ka ļaudis nāktu un steigtos pie mums vēl vairāk, nekā mēs paši gribētu. Mēs pacelsim rokas, teikdami slavu un pateicību Dievam, ka esam nākuši pie šādas atziņas un žēlastības. Āmen.

Jautājumi pārdomām: 1. Kādas divas izpratnes par grēksūdzi te ir minētas? Kas raksturīgs katrai no tām? 2. Kāda saistība Evaņģēlijam un grēksūdzei? Kā Luters to pamato? 3. Kādus trīs grēksūdzes veidus Luters piemin? 4. Kādās divās daļās iedalāma grēksūdze? Kas kurai raksturīgs? 5. Kāds ir galvenais iemesls, lai ietu pie grēksūdzes? Ko no tā vajadzētu secināt?

Pieci grēksūdzes veidi (pēc grāmatas “Kristīgā Mācība”): 1. nepārtaukta grēksūdze Dieva priekšā 2. Kopīga grēksūdze dievkalpojuma laikā 3. Privāta grēksūdze mācītājam 4. Mīlestības grēksūdze sava tuvākā priekšā 5. Atklāta grēcinieka bikts visas draudzes priekšā (gadījumā, ja cilvēks ir grēkojis pret visu draudzi, utt.)

Kristus ir vienotības saite

Baznīctēvs Aleksandrijas Kirils raksta tā:

Visi, kas saņem Kristus svēto miesu, ir vienoti ar viņu kā Viņa miesas locekļi. Tā māca Sv. Pāvils, runādams par mūsu reliģijas noslēpumu, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība (Kolos. 1:26-27)

Ja Kristū mēs visi, gan mēs, gan tas, kurš ir mūsos ar savu miesu, esam viena ķermeņa locekļi, vai nav skaidrs, ka mēs esam viens – kā viens ar otru, tā ar Kristu? Viņš ir saite, kas mūs vieno, jo Viņš ir vienlaikus Dievs un cilvēks.

Tad, domādami par mūsu vienotību Garā, mēs varam sacīt, turpinot to pašu domu, ka mēs visi, kas esam saņēmuši vienu un to pašu garu, Svēto Garu, esam cieši savienoti gan viens ar otru, gan ar Dievu. Katrs par sevi mēs esam daudzi, un Kristus sūta Garu, kurš ir vienlaikus Tēva Gars un Kristus paša Gars, lai tas mājotu mūsos. Tomēr šis Gars, būdams viens un nedalāms, savāc kopā tos, kas viens no otra atšķiras, būdami indivīdi, un liek tiem tapt uzskatītiem par vienu – būt vienotiem sevī. Tieši tāpat kā Kristus Svētajai Miesai piemīt vara darīt par vienu miesu tos, kas Viņu pieņem, tāpat arī viņš, nedalāmais Dieva Gars, dzīvodams visos, liek tiem būt vienotiem garā.

Tāpēc Sv. Pāvils mūs lūdz : dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -, viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Efez. 4:1–5) Ja viens Gars dzīvo mūsos, tad viens Dievs un Tēvs būs mūsos, un viņš caur savu Dēlu mūs apvienos ar sevi un viesiem tiem, kas ņem dalību pie Gara.

Vēl ir viens veids, kā mēs varam parādīt, ka Svētajā Garā tiekam vienoti. Ja mēs esam atteikušies no pasaulīgā dzīvesveida un uz visiem laikiem nodevuši sevi Dieva Gara likumu pārziņā, tad zināmā mērā visi redzēs, ka mēs, savā ziņā noliegdami mūsu pašu dzīvi un pieņemdami pārdabisko Svētā Gara līdzību, kas mājo mūsos, tiekam pārveidoti – mēs vairs neesam vienīgi cilvēki, bet arī Dieva bērni, garīgi cilvēki, jo esam saņēmuši dievišķu dabu. Tādējādi mēs visi esam viens Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā. Mēs esam vienoti domās un svētumā, mēs esam viens caur to, ka pieņemam svēto Kristus Miesu Sakramentā un ņemam dalību pie viena Svētā Gara.

Svētceļojums – kopienas aspektā

Pirmā piezīme: Šis teksts nav iecerēts kā teoloģiska vai vēsturiska pārdoma, tas drīzāk ir kā turpinājums diskusijai par svētceļojuma būtību un vajadzību mūsu Baznīcā. Jau senajā pasaulē bija zināms, ka dialogs ir lieliska iespēja iegūt jaunu informāciju, nedomāju, ka līdz mūsu dienām cilvēka daba būtu daudz mainījusies.

Otrā piezīme: es šai tekstā vēlos apskatīt tikai vienu svētceļojuma aspektu, proti, kopienas aspektu, nepieskaroties pārējiem, bet tos nekādi neizslēdzot un nenoliedzot.

Trešā piezīme: teksts rakstīts no empīriskās prakses viedokļa.

Definīcijas: Par svētceļojumu kopienas aspektā var domāt divējādi: 1) indivīda redzamais ceļš uz kādu svētvietu un neredzamais – ar Dievu un pie Dieva; 2) indivīdu kopienas, grupas kopīgs ceļš uz kādu svētvietu vai svētkiem, kas parāda arī visas Baznīcas ceļu ar Dievu cauri šai pasaulei. Šai tekstā vārdam ‘svētceļojums’ būs šī otrā, grupas ceļa, nozīme.

Tāpat svētceļojumā iespējams doties dažādiem līdzekļiem: braukt ar mašīnu, vilcienu vai autobusu, iet ar kājām. Tālāk teiktais vairumā gadījumu būs attiecināms uz kājāmgājējiem, jo mehanizācijai ir savas īpatnības, par kurām būtu runājams atsevišķi.

Runājot par laiku, es lietošu divus laika jēdzienus: ‘kondensētais’ jeb ‘intensīvais’ laiks, kurš ir īpaši veltīts Dievam un līdzcilvēkam svētceļojuma laikā – kā pretstatu ‘atšķaidītajam’, ikdienas laikam. Continue reading “Svētceļojums – kopienas aspektā”