Vasarsvētki: uguns Bābeles tornī

Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi…

Apustuļu darbu 2. nodaļā parādīts, kā rodas daudznacionālā Baznīca, dibināta uz pilnīgas līdztiesības pamatiem, visus aptveŗoša, katru pieņemoša, nepakļauta impērijai (bet ar prieku sagaida tūristus no Romas) ar minimālu funkcionālu hierarhiju, kopība, ko no iekšienes vada Svētais Gars. Tā taču ir, vai ne?

Bet redzamo vienkāršību sabojā vairāki pretīgi ieradumi:

  •  Nevienlīdzība

Parasti tā izskatās pēc izredzētības atziņas, ko varam novērot pie visiem rasistiem, liekuļiem un noteikta dzimuma aizstāvjiem dažādās devās un formās, bet vienmēr un visur. Runa ir par varu, nevis dzimumu.

  • Šaurpierīga noslēgtība

– varbūt pat Vasarsvētku kopienas pārvēršana par noslēgtu cilti. Sākotnējā iecere bija, ka dažādās domas un instinkti, kas cīnās savā starpā, tiek pārvērsti par dažādības simfoniju. Baznīcas aicinājums bija stāvēt pāri šaurpierīgai noslēgtībai, nevis kļūt par specializētu ticīgo grupējumu, kas izteikti lepojas ar saviem paradumiem un iestādījumiem un vārda tiešā nozīmē pielūdz savu izredzētību.

  • Vienveidība

Jo roka roku mazgā. Bara instinkts pats sev kaitē, mēģinādams rast drošību lielā pulkā, pakļaudamies racionāli domājošo tirānijai, grupas domāšanai un liekulībai. Iestādījums sevi uztveŗ pārāk nopietni. Gars tiek pakļauts likuma burtam, iepīts birokrātisma tīklos un deaktivēts.

Varbūt tās krīzes, kas piemeklē šodienas Baznīcu, nav kaut kas pēkšņs un negaidīts, bet gan nenovēršams rezultāts sakņu zaudēšanai. Ārējās un iekšējās nelaimes, ko Baznīca piedzīvo, atraisa instinktīvu praktisku mīlestību, īpaši ikdienas kristiešu vidū. Atšķirība ir vienkārši aicinājums mīlēt arī ienaidniekus.

Diemžēl tās pašas nelaimes arī rada nevienlīdzības, liekulības un diskriminācijas uzliesmojumus un turpina imperiālismu, institucionālo inerci, samierināšanos ar visu un apsēstību ar paštēlu. Uzmanieties no farizeju rauga, saka Jēzus. Uzmaniet paši sevi, jūs balsinātie kapi, odžu dzimums!

Mēs nevaram atrisināt visas pasaules problēmas, bet mēs varam cīnīties ar trūdēšanu sevī pašā un starp mums. Tad, atgriezušies no grēkiem un būdami gaismā, mēs varam raudzīties pasaulē un, citējot Wendell Berry, praktizēt augšāmcelšanos. Kas zina – varbūt pasaules redzējums, kas ir dzīvs un maina dzīvi, pēkšņi sāk pieaugt tāpat, kā tas notika Jeruzalemes ielās Vasarsvētku dienā.

 

Tulkots no bīskapa Alan Wilson raksta

 

Miers

Kalna galā

 

Miers reizēm atrodams visnegaidītākās vietās.

Un no visām tādām vietām vismazāk gaidītā ir cilvēka sirds – allaž nemierā, satraukta, nelīdzsvarota.

Bet jums jāzina viena lieta: saārdītajā sirdī miers nevar rasties no iekšienes, tas var nākt tikai no ārienes. Un miers no ārienes nevar nākt no radītām lietām, jo tās pašas ir saārdītas, šāds miers var nākt tikai no visu lietu radītāja. Un radītāja miers nevar ienākt cilvēka sirdī bez ielūguma.

Dievs var izmainīt visas lietas, jo viņš ir visa avots – gan redzamā, gan neredzamā, gan zināmā, gan vēl neatklātā. Tomēr Dievs nevar izmainīt aizvērto cilvēka sirdi, jo viņš ciena pats savu līdzību. Dievs  mums apkārt izbārsta dāvanas un ielūgumus; visa dabas varenība un katrs sīkums, ko nevar pamanīt ar neapbruņotu aci, rāda viņa izdomu gudrību.

Un arī pati cilvēka sirds, Dieva radīta, vēlas atgriezties pie viņa un viņā atdusēties – tomēr tā nevar to sasniegt pati no sevis, tai nepieciešams ārējs pavadonis, varētu pat teikt – transports – lai sasniegtu Dieva sirdi. Un kas gan ir šis transports, šis līdzeklis, kas pārnes un pārveido cilvēka sirdi un dvēseli no nelaimīga jucekļa par miera valstību?

Ir vienkāršā atbilde, un ir sarežģītā atbilde. Bet  abas ir vienādas.

Ielūgt Dievu Svēto Garu minētajā sirdī un dvēselē. Atļaut Dievam Dēlam izpirkt šo sirdi, šo dvēseli no grēka gūsta. Uzticēties Dievam Tēvam, ka viņš pārveidos šo sirdi par tādu, kāda tā bija pie viņa radīšanas laikā.

Tik vienkārši. Tik sarežģīti.

LTL

2012. gada Trīsvienības svētkos

Sarunas ar … un par Trīsvienību.

 

Jāņa 3: 1 – 17.

1878. gada 21. maijā, Trīsvienības svētkos, baznīcas ēka tika iesvētīta, un ieguva savu vārdu – Svētās Trīsvienības baznīca. Kopš tās dienas mūsu draudzes uzmanība cauri visiem laikiem vienmēr ir piesaistīta Dieva būtībai – Trīsvienībai. Ir labi, ja mēs par to domājam, cik iespējams saprotam un arī spējam citiem paskaidrot par Svēto Trīsvienību, jo citu draudžu cilvēki pamatoti mūs varētu uzskatīt par Trīsvienības ekspertiem. Varam viens otram uzdot jautājumu – vai tā ir?!

Šīs dienas Evaņģēlija lasījumā, mūsu uzmanība ir pievērsta Kristus sarunai ar Nikodēmu. Nikodēmam tāpat kā mums ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem viņš meklē atbildes. Jēzus viņam tās sniedz neielaižoties sīkos strīdos par mazsvarīgiem jautājumiem, bet uzsverot, ka Nikodēmam ir jāpiedzimst no augšienes, lai būtu ar Dievu. Jēzus ar Nikodēmu sarunājas par Dievu. Continue reading “2012. gada Trīsvienības svētkos”

2012. gada Vasarsvētkos

Svētā Gara svētkos.

 

Apustuļu darbi 2: 1 – 21; 37 – 41.

Līdzīgi kā Ziemassvētku dziesmā tiek dziedāts – Katru gad` no jauna, (36 dziesma, Dziemu grāmatā), tā arī Vasarsvētkos aizvien ir aktuāli jautājumi – kas tas ir, un ko tas nozīmē?! Katru gadu Vasarsvētku notikums mūs mudina uzdot jautājumus, un arī saprast, kur šajos svētkos esmu es!? Ar Dievu it kā vis būtu skaidrs, bet tas Svētais Gars gan ir nesaprotams – šāds vai līdzīgs izteikums izskan visai bieži, un dažreiz arī no draudžu locekļiem!?

Svētā Gara nākšana tiek locīta un skaidrota visādos veidos, un katrs to attēlo atbilstoši savas ticības izpratnei un tradīcijai. Svarīgi būtu saprast, ko Dievs vēlas ar šo notikumu atklāt mums? Ko Viņš vēlas pateikt man? Lai to saprastu, ir labi vērsties pie pirmavota – Svētajiem Rakstiem.

Tagad ir Jaunās Derības laiks, bet arī Vecās Derības laikā šie svētki tika svinēti. Tā bija diena, kad Dievs Sinaja kalnā caur Mozu deva tautai 10 baušļus, un gatavus reliģiski – civilos likumus. Šis notikums kļuva par pamatu, tikko no Ēģiptes izvestam vergu baram, pāraugt vienotā tautā un pilsoniskā sabiedrībā. Tas nenotika vienā dienā, bet prasīja daudzus gadus, un bija grūts, un brīžiem arī traģisks ticības un izaugsmes ceļš. Viņi nebija arī vienkārši garāmgājēji, bet šim notikumam ir noteikts konteksts vai priekšvēsture. Tāpat tas ir ar Jaunās Derības Vasarsvētku notikumu, kuru mēs nevaram izraut no konteksta. Mēs nevaram tur ieskatīt kaut ko neesošu, vienlaikus svarīgi ir saskatīt un satvert visu, ko Dievs vēlas mums dāvāt ar šo brīnumaino, spilgto un emocionāli piesātināto notikumu. Continue reading “2012. gada Vasarsvētkos”

Patverties Viņa rokās

Kungs, ja man būtu jākārto ar Tevi rēķini – un jāmaksā ar paša dzīvi un darbiem – es to nespēju un būšu pagalam.

Bet Tu man dod visu un neapstājies dot ne mirkli. Tu esi apsolījis, ka Tava Kristus dēļ būsi man žēlīgs.
Tāpēc es varu priecīgi sacīt, ka man ir visas lietas, un lepoties, ka esmu derīgs kalps Tavā priekšā.

Ja es neesmu labs, tad tomēr Kristus ir labs.
Ja es neesmu Dieva kalps, tad Kristus tomēr ir.
Ja mani vēl bieži nomāc rūpes un bailes, tad Viņš ir pilnīgi paļāvies uz Tevi un ir bez baiļu.

Tad nu es izspraucos no sevis un meklēju patvērumu Viņā kā putns savā ligzdā.
Es dziedu un slavēju, ka mītu Tevī, ka caur Tevi, kungs Kristu, esmu darīts svēts.
Tev lai ir slava mūžu mūžos.

 

/M. Luters