Rosola noliegums

Mēs esam ieslodzīti laikā: atcerēties var tikai pagātni, tagadne ir reizēm grūti saprotama, bet nākotne – nezināma. Tikai Dievs redz pāri visiem laikiem un visiem notikumiem.

116. psalma vārdos satiekas pagātne, tagadne un nākotne. Visi laiki dalās uz pusēm: psalma autora (Dāvida) un Dieva darbu laikos. Cilvēciskā tagadne un pagātne ir savijusies ar dievišķo. Cilvēciskā tagadne izriet no dievišķās pagātnes. Dievs ir tas, kurš ir dzirdējis Dāvida rūpes un nepatikšanas, ieklausījies viņa lūgšanās grūtā brīdī. Tā ir darbība Dāvida pagātnē, Dieva tagadnē.

Dāvidam ir labs iemesls mīlēt to Kungu – Viņš ir uzklausījis Dāvida lūgšanas, izvilcis viņu no nāves tīkliem un elles bailēm, bēdām un nelaimes. Dāvids saka – es mīlu, jo. Es piesaukšu – JO. Viņš iesaka savai dvēselei būt mierā, jo. Aiz šī mazā vārda nāk kāda Dieva darbība.

 

Lasīt tālāk..

Telefons no augšienes

Kad es gribu būt vienatnē, es izslēdzu mobilo telefonu, atslēdzu radio un aizeju no interneta.

Pasaule paliek ārpus manu sakaru zonas. Es vairs neesmu pasaulē, viņa notiek kaut kur citur – ar savu steigu un aizķeršanos, ar savu informāciju un tās trūkumu, ar saviem cilvēkiem un notikumiem.
Es palieku ārpus pasaules izplatījuma. Manis nav, es nogrimstu informācijas jūŗas dūņās.

Kad es palieku vienatnē, ierokos aizsargslānī, uzvelku klusuma bruņas, es nonāku kādā citā raidīšanas zonā.

Mana iebūvētā antena uztveŗ pārraidi, kas īpaši šifrēta tikai vienam adresātam – manai sirdij. Tā ir pārraide no citas Sirds. Klusumā pulsē Dieva mīlestība.

T-tuk. Es, Gaisma.
T-tuk
. Atnācu pasaulē
T-tuk.
Lai neviens
T-tuk.
Kas Man tic
T-tuk.
Nepaliktu tumsībā*.
T-tuk… T-tuk… T-tuk…

Mana sirds iepukstas ritmā līdzi ar Dieva sirdi. Viņas pukstot sarunājas.

Informācijas okeāna dūņās ir klusums un kas svarīgāks par nemitīgu notikumu ņirbu un ziņu zibēšanu. Tā ir saruna par to, kas svarīgs. Vienīgais zvans, uz kuŗu tiešām vērts atbildēt.

————————————————-
*(Jāņa 8:12)

L.T.L.

Rūsas pārveidotājs

Ir tāda lieta pasaulē: to vislabāk zinās tie, kuriem ir mašīnas, moči vai pagrabi, proti – Rūsas Pārveidotājs. Viņu smērē tieši uz rūsainā pleķa. Rūsa (kādas ķīmiskas reakcijas rezultātā, bez šaubām) pārvēršas par tādu kā pretrūsas plēvīti un sargā metālu. Pēc tam viņu var krāsot vai kā – rūsēšanas process tajā vietā ir apstājies.

Un reizumis šķiet, ka cilvēka dvēsele arī ir kā tāds dzelzs gabals [katrs var iedomāties kādu dzelzs priekšmetu pēc savas patikas un līdzības – emaljēta krūzīte, piemēram…], kas laika gaitā apaug ar visādiem uzslāņojumiem, kam laika gaitā kādās savainojumu vietās ieēdas rūsa un padara visu trauslu, nevarīgu un zināmā mērā nelietojamu.

[tālāk lūdzu samazināt lasīšanas ātrumu un izslēgt cinisma funkciju smadzenēs]

12