Sniegs

Sniegs padara pasauli tīrāku, gludāku un vienkāršāku. Baltais kļūst baltāks, melnais – melnāks.

Kristietim sniegs atgādina, ka pastāv grēku piedošana, iespēja dvēseles negludumus, bedres un pārējo iztīrīt, noņemt nost, apklāt – kā Jesaja sauc Jeruzalemes iedzīvotājiem: Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību. (Jes.1:16-19)

Vēja spārniem tuvojas Advents, Kristus Nākšanas laiks. Kādā dvēselē Kristus atnāks?

Tāda vasara

Tas ir laiks

un gaisma, un smiltis,

un bezgalīgas debesis.Tas ir lietus

Un noberztas kājas,

Un slapjas zeķes, un troksnis.Tas ir klusums

Un soļi, un elpa,

Un īsi atpūtas mirkļi.Tas ir laiks,

Un caurspīdīga pasaule

Mani vēro un izzin.Viens ceļš

Viens mērķis

Viens

Ceļabiedrs.Tas ir sāpes un prieks,

Tas ir zaudējums

Un netveŗama mīlestība:

Tādi persiku mākoņi

Saulesdārzā.

Dodot gūtais

Lasot presi, skatoties tālrādi un klausoties ziņas, rodas sajūta, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik maziņa un aptveŗama, un nekad – tik sašķelta un ievainojama.

No vienas puses, plašsaziņas līdzekļi tik to vien dara, kā piegādā milzumu ziņu par lietām, par kuŗām nevienam līdz šim nebija ne jausmas. Tādējādi cilvēks kļūst arvien informētāks un informētāks par apkārtējo pasauli.
No otras puses, ziņu galvenie objekti ir katastrofas, kaŗi, plūdi, noziegumi un augstāko aprindu dzīve, lietas, kas vidusmēra ļaudīm kutina nervus tikai tāpēc, ka viņus tās neskaŗ.
Informācijas (vai arī sensāciju) mednieki izstāda iegūtās trofejas – filmas, stāstus un fotogrāfijas – publikai pieejamās vietās un no tā uzvārās. Cilvēks kļūst par patērētāju – patērē ēdienu, dzērienu, informāciju, jūtas, attiecības – un paliek tukšs.
Jo, neko nedodot, nevar neko iegūt, kā kādu laiku atpakaļ rakstījis Rainis.

Kāds tam visam sakars ar Dievu, Baznīcu un kristietību? Pavisam vienkāršs: pie kādas baznīcas karājās zīme: Sātans atņem un dala. Dievs pieskaita un reizina. Kad jūties vientuļš un pamests, atceries, ka esi atņemts un sadalīts. Un pasaki atņēmējam kādu stipru vārdu – Jēzus.
Jo šai vārdā (vai varbūt – Vārdā?) tu vari iegūt mīlestību un draudzību. Bet tu nevari to paturēt sev vien: kad tu esi pieskaitīts, tu kļūsti par kādas summas, kopības sastāvdaļu, un mīlestība un draudzība ir jādod tālāk.

Sadalītās un ievainotās pasaules savienotājs un ārsts ir tepat, blakām. Viņu sastapt ir pavisam vienkārši. Un pasaule kļūs par vienu summu lielāka.

L.T.L.

Kur uzaug mīlestība?

Lai cik dīvaini tas būtu – vēl viens gads ir apritējis, zeme sagatavojusies ziemai un mieram, akcijas veikalos apgalvo, ka tūdaļ būs svētki, ļaudis skrien pa galvu, pa kaklu, lai paspētu pirms jaunā gada sākuma visu izdarīt, un tam visam pa vidu – Gaidīšanas laiks.

Dienas kļūst tumšākas, naktis – manāmi gaŗākas, gaidītais sniegs klusītēm kaut kur mākoņos pārtop par nebeidzamām lietavām. Jā, var sacīt, ka ir iestājusies ziema.
Ko Adventes sākumā var rakstīt Pārdomu lapā tādu, kas jau tūkstošiem reižu nebūtu uzrakstīts? Droši vien, ka neko.
Un tāpēc – citāts no Hosejas grāmatas: .. sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai. [Hos. 10:12]
Dievs ienāk pasaulē, lai pirms savas taisnības (un tā ir absolūta taisnība, kas nevienu nežēlo un katram atmaksā pēc viņa darbiem, nedarbiem, čakluma un nolaidības) izliešanas mēģinātu parādīt pasaulei savu mīlestību.

Bet vienpusīga mīlestība ir tāds murgu rēgs vien, kas pamostoties atstāj mutē rūgtu garšu un nepiepildīta sapņa sajūtu krūtīs. Tā nolemta izmiršanai, jo nevar pati sevi uzturēt – mīlestība ir vērsta uz āru, uz otru.
Un interesanti ir uzmeklēt mīlestības sēklas – tās rodamas taisnībā. Dievs ir taisnīgs. Pēc Dieva tēla radītais cilvēks arī ir aicināts būt taisnīgs, cik nu tas šai pasaulē iespējams.

Bet kur tad uzaug mīlestība? Taisnības sēkla sējama atziņas līdumā. Acīmredzot, šai vietā ir apsūnojis, labi ieaudzies mežs, kuŗu nu nepieciešams nocirst, celmus – izraut un visu lieko – sadedzināt. Atziņas ceļš nebūt nav tas vienkāršais un vieglais – tas prasa pārvērtēt savus uzskatus, aktīvi meklēt to Kungu, nemitīgi salīdzināt savu sistēmu ar Dieva sistēmu – lasot Rakstus, lūdzot, pārdomājot un pārrunājot Dieva Vārdu, iesaistoties Viņa darbā uz zemes. Atziņas līdums ierīkojams ne-atziņas mežā. Te labi iesakņojušies aizspriedumi,  sensenās puspatiesības, melu liānas un liekulības krūmi, aiz kuŗiem tik labi paslēpt savu kailo es. Atziņas līdums ir tukšs, klajš, pārskatāms – nekas tur nepaliek nepamanīts.
Pirmais solis šai līdumā ir atziņa, ka es ir pārkāpis Dieva prātu un pretojies viņa gribai. Otrais – lūgums pēc piedošanas. Tā iespējams pamazām izretināt un nocirst grēku mežu, izraut rūgtuma celmus un sagatavot dvēseli trešajam solim – tīrumam.

Līduma tīrums, lai gan potenciāli auglīgs, sākumā ir klāts velēnām, kas rada šķēršļus sekmīgai lauka apstrādei. Te nāk palīgā Dieva Svētais Gars, kas dvēseli māca klausīties Dievā un sekot Viņa balsij. Tā, pamazām vien, ar lūgšanu, grēku nožēlu, pateicību un klausīšanos Dieva balsī, cilvēks tiek iekopts sējai. No taisnības izaug mīlestība, kas redz un nenosoda.

Tagad ir laiks meklēt to Kungu. Tagad ir laiks mācīties mīlestību, kas netiesā, bet arī veltīgi neklusē, ja redz ko sakāmu un norādāmu. Mīlestību, kas balstās Dievā, ir Viņa dāvana – praktisku, ikdienas, darbīgu mīlestību.
Jo, kad Dievs izlies savu taisnību pār zemi, tik vien pastāvēs, cik kāds būs mīlestībā pasargāts.

L.T.L.

Cīniņš naktī

Jēkabs naktī palika viens un cīnījās ar kādu līdz rīta ausmai. (1. Mozus 32:25-31)

Dievs atnāk pie cilvēkiem naktī un tumsā, lai iečekotu, vai cilvēks ir gatavs ar nezināmo cīnīties.
Jēkabs cīņā cieši satveŗ Dievu – tik cieši, ka Dievs nespēj izrauties un doties savās Dieva gaitās.
Jēkabs atteicās palaist Dievu vaļā, kamēr tas viņu nesvētīs.
Cīņa ar nezināmo – un pieķerties Dievam, –  neatlaisties, kamēr Viņš nav mūs svētījis.
Dievs izmaina Jēkaba vārdu – viņš kļūst par Dieva tautu, par to, kuŗš redzējis Dievu un palicis dzīvs.

Izvēlēties kļūt par Dieva tautu – par to, kuŗš redzējis Dievu un dzīvo.
Ieraudzīt nezināmajā svētību.
Satvert Kristu un nelaisties vaļā, lai arī kā ietu ikdienā.
Saņemt svētību.
Iemīlēt.

L.T.L.