Kad es gribu būt vienatnē, es izslēdzu mobilo telefonu, atslēdzu radio un aizeju no interneta.

Pasaule paliek ārpus manu sakaru zonas. Es vairs neesmu pasaulē, viņa notiek kaut kur citur – ar savu steigu un aizķeršanos, ar savu informāciju un tās trūkumu, ar saviem cilvēkiem un notikumiem.
Es palieku ārpus pasaules izplatījuma. Manis nav, es nogrimstu informācijas jūŗas dūņās.

Kad es palieku vienatnē, ierokos aizsargslānī, uzvelku klusuma bruņas, es nonāku kādā citā raidīšanas zonā.

Mana iebūvētā antena uztveŗ pārraidi, kas īpaši šifrēta tikai vienam adresātam – manai sirdij. Tā ir pārraide no citas Sirds. Klusumā pulsē Dieva mīlestība.

T-tuk. Es, Gaisma.
T-tuk. Atnācu pasaulē
T-tuk. Lai neviens
T-tuk. Kas Man tic
T-tuk. Nepaliktu tumsībā*.
T-tuk… T-tuk… T-tuk…

Mana sirds iepukstas ritmā līdzi ar Dieva sirdi. Viņas pukstot sarunājas.

Informācijas okeāna dūņās ir klusums un kas svarīgāks par nemitīgu notikumu ņirbu un ziņu zibēšanu. Tā ir saruna par to, kas svarīgs. Vienīgais zvans, uz kuŗu tiešām vērts atbildēt.

————————————————-
*(Jāņa 8:12)

L.T.L.