Kungs pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva svētais.
Jēzus stāv ceļa vidū un skatās uz tiem, kam viņa vārdi par smagu. Uz tiem pašiem, ko viņš pabaroja,
izārstēja, iepriecināja savā ceļā uz Jeruzalemi, tiem, kas viņam sekoja un gaidīja brīnumus – un sagadīja. Viņi aiziet – pa vienam, pulkos, bariem.
Viņa vārdi ir par smagu mācekļu ausīm. Viņa vārdi, kā Vēstulē ebrejiem, kļūst par asu zobenu, kas pāršķeļ visu, kas kļūst par sirds un prāta tiesnešiem (ebr. ) Tas, kas pāršķelts, vairs nevar turēt smagumu; pāršķeltajam ir jātop dziedinātam.
Jēzus ir Dieva Vārds, Dieva zobens, kas piešķiŗ savu vietu sirdij, savu – prātam, savu – miesai. Šis Vārds ir tik smags, ka tas nav dzirdams, nav piedzīvojams bez ticības.
Kur rodas ticība? No Tēva, kas sūta savu Kustinātāju Garu, kuŗš klaudzina pie cilvēka sirds, mudina, modina meklēt ko augstāku, atgriezties pie Radītāja. Ticība ir stipra paļaušanās (atkal Vēstule ebrejiem) uz neredzamām lietām. Tas ir kā iekāpt lidmašīnā un lidot uz vietu, kas redzēta tikai kartē, paļaujoties uz pilotu, inženieŗiem un kartogrāfiem, ka nokļūsim galā. Ticība ir sirds tiesa, gabals no Dieva, kas mūs ar viņu savieno.
Lai iesāktos ticība, ir vajadzīga paļaušanās. Paļaušanās jau ir apzināta darbība, prāta tiesa, kad no redzamā secinām neredzamo. Paļaušanās rodas no pieredzes – Jēzus stiprina tautas paļaušanos, to dziedinot, barojot un aprūpējot. Viņš rūpējās par cilvēku visu – lai nebūtu izsalkušo, lai būtu par ko domāt, lai būtu uz ko tiekties. Dzenieties pēc Dieva valstības, pēc augstākā mērķa, un viss pārējais jums tiks piemests (Mt. 6:33).
Praktisko daļu viņa mācekļi ir apguvuši. Nu nāk augstākā līkne – pacelties no cilvēciskā līdz dievišķajam, no galīgā līdz bezgalīgajam… atzīt un pieņemt, ka tas, kuŗam mācekļi seko, tik tiešām ir Dievs, kuŗš ir gatavs sevi visu atdot sekotājiem. Ka redzamais Jēzus ir neredzamā Dieva attēls, pat vēl vairāk, ka redzamais Jēzus ir viens ar neredzamo Dievu, ko cauri gadsimtiem pielūgusi tauta, kuŗa priekšā neviens nevar palikt neizmainīts.
Kas mani ēd, caur mani dzīvos.(Jņ.6:56) Diētu kultūrā šie vārdi skan īpaši skarbi. Ne vegāņi, ne veģetārieši, ne gaļēdāji, ne svaigēdāji nedzīvos mūžīgi. Tie, kas ēd Jēzu, tie dzīvos mūžīgi un jaunā kvalitātē. Šie vārdi ir smagi un tieši. Tikpat smagi un tieši kā Jēzus nāve pie krusta. Tajos nav nekāda skaistuma.
Lūk, kā no paļaušanās tiek kaldināta ticība. Ja tu saņem taustāmu maizi un zivi, dzer labo vīnu, ko Jēzus rada no ūdens, tu taču saņem paļaušanās paraugstundu – no Dieva rokas nāk labais. Tad kāpēc no tās pašas rokas nesaņemt Dievu pašu – viņa dzīvi tavējā, viņa spēku tavā nespēkā, viņa mīlestību tavā tukšumā? Bet lai to saņemtu, ir jāatzīst, jāpieņem viņa nāves smagums un viņa upuŗa tiešums.
Jēzus piedāvā dziedināšanu tiem, ko satriekuši smagie vārdi. Viņš piedāvā sevi, salauztu kā maizi uz altāŗa. Viņš stāv uz ceļa un skatās, un vaicā katram, kas kaut reizi ir apliecinājis savu ticību – iesvētē, kristībā, svētdienas dievkalpojumā, prvātā lūgšanā vai kādā sabiedriskā vietā – vai mani vārdi arī tev ir par smagiem, vai mana mīlestība arī tev ir par karstu, ka tu gribēsi bēgt un no manis atteikties?
No atbildes viņam ir atkarīga mūžība.
Mēs viņu piedzīvojam Altāŗa sakramentā. Mēs viņu izdzīvojam draudzē – vienkāršās lietās, sadraudzībā, baznīcas kopšanā, dažādās citās kalpošanās, kopīgās lūgšanās. Mēs viņu līdzdalām tur, kur ved mūsu ikdienas ceļi – darbā un mājās, ar to ko darām un ar to, no kā atsakāmies. No viņa ēduši, mēs iegūstam spēku viņam līdzināties. Jo mēs ticam un esam atzinuši, ka Viņš ir mūsu dzīvības atslēga.
teikts 23/08/2015
