Par Dieva valstību, kokiem un nosmakušām zivīm

31 Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. 32 Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” 33 Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.”

44 Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. 45 Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. 46 Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to.

47 Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. 48 Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. 49 Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem 50 un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana.

51 Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.” 52 Tad Jēzus tiem sacīja: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.”
Mt. 13: 31-33, 44-52

Ir līdzības, ko Jēzus skaidro, un ir līdzības, ko Jēzus saviem mācekļiem neskaidro. Acīmredzot, sākumā (visa Mateja ev. 13. nodaļa ir veltīta līdzībām) Jēzus sekotāji mācās Jēzus valodu, apgūst viņa lietotās metaforas un simbolus, un tikai uz nodaļas beigām, kad Jēzus ir pārliecināts, ka viņu klausās un ieklausās, viņš dod vaļu līdzību sērijai bez skaidrojumiem.

Šo līdzību uzdevums nav tik daudz apgaismot prātu, cik apskaidrot sirdi; ļaut sajust, kāda tad ir tā debesu valstība, kuŗas atnākšanu ir sludinājuši pravieši, un Jāņa sūtītajiem mācekļiem no sirds apliecinājis Jēzus (Mt. 11:2-6). Pāris precīzos teikumos Jēzus klausītājiem liek sajust kaut ko no viņu pašu pieredzes:

1. sinepju stāds un raugs.

Visi, kas kādreiz ir jelko audzējuši no sēklas, pazīst brīnuma sajūtu, kas rodas, vērojot, kā kaut kas mazs un samērā nepievilcīgs (apaļš, iegarens, plakans utt) pārtop vispirms nelielā, zaļā stādā un tad – nobriedušā augā. Un cik līdzīgi tādi mazi stādi ir – kamēr neparādās otrās lapas, ir diezgan gŗūti atšķirt bieti no balandas vai liepu no āboliņa. Sēkla ir maza, tā aug un attīstās klusi un nemanāmi, bet galu galā izaug par to, kas viņai lemts.

Paralēli stāstam par sinepju sēklu, Jēzus piemin raugu, kas arī ir kluss pārveidotājs. Raugs sašķeļ cukurus un pārvērš miltu un ūdens maisījumu par mīklu, no kā tālāk top mūsu dienišķā – un arī svētku – maize. Par to, ka raugi ir dažādi, jārunā citu reizi.

2. Manta un pērle.
Abos gadījumos ļaudis, kuŗi pārdod visu, lai iegūtu lauku un pērli, zina, ko meklē. Viņi apzinās, ka šis dārgums ir vērtīgāks nekā viss, kas viņiem līdz šim piederējis; apzinoties to, viņi pieņem lēmumus un nekavējoties rīkojas.
Interesanti ir tas, ka atradēji abi slēpj savu atradumu, līdz kamēr ir ieguvuši uz to likumīgas tiesības.

3. Tīkls un zivis.
“..vēl debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā.”

Ja tīkls atrodas ūdenī pārāk ilgi, tajā saķeŗas viss iespējamais – ūdenszāles, nirpīles, zivis, tukšas pudeles… tie, kas nespēj elpot dotajos apstākļos, iet bojā. Šos vārdus Jēzus saka saviem mācekļiem, tiem, kas pazīst viņa valodu un jau ir apņēmušies viņam sekot.

Baznīcā bieži dzirdam, ka te ir mazliet debesu valstības. Un tā tas arī ir, jo Jēzus klātbūtnē ir debesu valstība. Varbūt, ka varam domāt par Dieva radīto pasauli kā jūŗu, kur peld dažādas būtnes. Baznīca tad kļūst par tīklu, kur apstāties,lai piedzīvotu Dieva valstību jau šeit uz zemes.

Šeit arī brīdinājums tiem, kas Baznīcu vada un tīklu met, un tiem, kas tīklā apstājas – laiku beigās tiks izvilktas visas zivis. Un daļa no tām būs sapuvušas. Kas liek zivij tīklā sapūt?
a) tā ir sapinusies un nespēj pakustēties, dabū gangrēnu un sapūst; b) tā nevar paelpot, nosmok un sapūst; c) tā ir ievainota, nevar aizbēgt, dabū infekciju un sapūst.

Baznīcas – ikkatras draudzes vadītāju un ikdienas ļaužu, Kristum ticīgo rokās ir viņu līdzbiedru mūžība: vai kāds mums blakus nesmok no neizprotamām tradīcijām, no tā, ka ‘tā ir tāpēc, ka tā ir, jo es tā teicu’? vai kristīgais brālis/māsa nav ievainots/a un mūsu nepiedošanas un bezdarbības dēļ klusītēm neiet bojā? vai tie, pie kuŗiem tik ļoti pierasts, ja ‘gan jau izdarīs’, nemanāmi neizdeg, jo nesaņem atbalstu un pozitīvu vērtējumu? vai draudzē Bībeles mācības vietā neizplatās jaunā laikmeta un nekristīgu mācību infekcijas?

Kristus mācekļu – mūsu – cilvēku zvejošanas darbs ir gan cildens un paša Jēzus pavēlēts, gan arī atbildīgs: laiku beigās mūsu darba augļus šķiros eņģeļi pēc Dieva standartiem, un Viņa priekšā mēs būsim atbildīgi.

4. Kopskats.
Debesu valstība nav nezināma un nepazīstama; mēs to saņemam Kristībā un Sakramentos, mēs to izjūtam sadraudzībā un mūzikā. Tā ir tā vērtība, tā pastāvība pasaulē, kuŗas dēļ ir vērts pārkārtot prioritātes un laika sadalījumu. Šīs līdzības izaicina – vai tev ir gana iekšā, lai noliktu malā mazās lietas un pievērstos mūžībai? nē, ne mūžībai, Mūžībai? Jo tā tevi darīs bagātāku nekā iepriekš.

Jēzus savas līdzības stāsta, lai ļautu saviem klausītājiem sajust, kā klusi aug augumā Dieva valstība – kā koks, kuŗa zaros debesu putni var droši vīt ligzdiņas un audzināt savus jaunuļus, kā raugs, kas pārveido miltus par brīnišķīgu, garšīgu maizi. Debesu valstībai nav jāparādās pēkšņi un nomācoši – tā nāk mierīgi un savā laikā, tās cēlēju uzdevums ir likt zemē sēklu, iejaukt mīklu un nodrošināt apstākļus, kur iespējama augšana.

Un uzmanīsimies, lai ražas dienā, tīkla izvilkšanas dienā un lielajā škiŗošanā mēs, kas šodien esam viņa redzamā Baznīca, tiekam sakrāti viņa klētīs kopā ar tiem, ko esam mīlējuši.

L.T.L.
Teikts 2014. gada 27. jūl. Trīsvienības baznīcā

Svētceļojums – kopienas aspektā

Pirmā piezīme: Šis teksts nav iecerēts kā teoloģiska vai vēsturiska pārdoma, tas drīzāk ir kā turpinājums diskusijai par svētceļojuma būtību un vajadzību mūsu Baznīcā. Jau senajā pasaulē bija zināms, ka dialogs ir lieliska iespēja iegūt jaunu informāciju, nedomāju, ka līdz mūsu dienām cilvēka daba būtu daudz mainījusies.

Otrā piezīme: es šai tekstā vēlos apskatīt tikai vienu svētceļojuma aspektu, proti, kopienas aspektu, nepieskaroties pārējiem, bet tos nekādi neizslēdzot un nenoliedzot.

Trešā piezīme: teksts rakstīts no empīriskās prakses viedokļa.

Definīcijas: Par svētceļojumu kopienas aspektā var domāt divējādi: 1) indivīda redzamais ceļš uz kādu svētvietu un neredzamais – ar Dievu un pie Dieva; 2) indivīdu kopienas, grupas kopīgs ceļš uz kādu svētvietu vai svētkiem, kas parāda arī visas Baznīcas ceļu ar Dievu cauri šai pasaulei. Šai tekstā vārdam ‘svētceļojums’ būs šī otrā, grupas ceļa, nozīme.

Tāpat svētceļojumā iespējams doties dažādiem līdzekļiem: braukt ar mašīnu, vilcienu vai autobusu, iet ar kājām. Tālāk teiktais vairumā gadījumu būs attiecināms uz kājāmgājējiem, jo mehanizācijai ir savas īpatnības, par kurām būtu runājams atsevišķi.

Runājot par laiku, es lietošu divus laika jēdzienus: ‘kondensētais’ jeb ‘intensīvais’ laiks, kurš ir īpaši veltīts Dievam un līdzcilvēkam svētceļojuma laikā – kā pretstatu ‘atšķaidītajam’, ikdienas laikam. Continue reading “Svētceļojums – kopienas aspektā”

Dusmas uz Dievu

Lūkas 4: 21-30
“24  Jēzus teica: “Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. 25  Patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, 26  toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. 27  Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns.” 28 To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni.”

Cilvēki gaida brīnumus. Cik priecīgs un solījumiem bagāts ir Jēzus iepriekš lasītais teksts (18.-19.p.), tik liela vilšanās seko pēc tam. Jēzus nenāk rādīt šovu un izklaidēt cilvēkus. Viņš nenāk kā Laimes Lācis, kurš ar savu ierašanos vien visas lietas saved kārtībā.
Viņš ir Dieva sūtīts, viņš nāk izglābt – bet ne ar tādiem brīnumiem, kurus cilvēki pasūta pēc vēlēšanās un iegribām. Tieši otrādi – Viņš cilvēkiem norāda uz viņiem pašiem. Uz viņu ticības trūkumu, uz nevēlēšanos ļaut Dievam sevi pārveidot. Viņš nepilda iegribas, un visi ir vīlušies un dusmīgi.

Tas gan nav nekāds jaunums – Jēzus pieminētie pravieši Elija un Elīša arī nonāca nāves briesmās sava uzdevuma dēļ, tāpat pirms un pēc viņiem daudzi citi pravieši. Jānim Kristītājam tika nocirsta galva viņa runātā dēļ. Neskaitāmus praviešus Dievs sūtīja pie savas tautas, un beigās savu mīļoto vienīgo dēlu – un visus cilvēki noraidīja, līdz beidzot Dieva dēlu sita krustā.
Praviešus nemīl savā zemē, un vispār viņus diez ko nemīl. Jo pravieši liek ieraudzīt nepatīkamo un to, ko labāk gribas noslēpt.

Arī mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Mēs diez ko nemīlam tos, kas runā neērtas lietas. Praviešus savās mājās nereti ne vien nemīlam, bet pat nepamanām – vienkārši norakstām viņus kā kašķīgus ļautiņus. Īstie pravieši ir vienmēr kaut kur citur – citās zemēs, citās konfesijās, citās draudzēs. Mēs taču zinām, ka citās draudzēs viss notiek labāk kā pie mums.

Mēs gribam praviešus, kas mūs dziedina un izglābj, un dara brīnumus. Kas atnāk kā Laimes Lāči un atnes draudzei uzplaukumu un vismaz pāris simtus aktīvu draudzes locekļu. Kas iedod mums pašiem stiprāku ticību un lielāku mīlestību un dievbijību. Bet mēs ne pārāk ilgojamies pēc praviešiem, kas mums norāda uz mūsu kļūdām un vainām. Mums labāk gribas mācītājus, kas mums apkārt un mūsu vietā uzceļ Dieva valstību. Bet mēs ne pārāk gribam ielaist Dieva valstību sevī un ļaut tai sevi izmainīt. Tomēr – nekas nemainīsies, ja vien mēs neatvērsim savas sirdis Dievam. Brīnumi var notikt tikai tad, ja mēs strādājam un ļaujam Dievam tos darīt caur mums.

Mums ir tikai divas iespējas. Dusmoties uz Dievu par to, ka viņš nav tāds, kādu mēs esam viņu izdomājuši. Dusmoties, ka viņš nedara to, ko gribam. Bet tam nav nekāda rezultāta. Sinagogas ļaudis gan gribēja aizdzīt Jēzu līdz kraujai un nogrūst lejā. Sak, ja nav sakarīga pravieša, lai nav vispār. Tomēr viņš aizgāja caur pūli tā, it kā nekas nebūtu bijis. Mēs varam dusmoties uz Dievu, bet nevaram neko viņam padarīt. Tikai palikt savās dusmās, savās iegribās un savās problēmās.

Otra iespēja ir kļūt par Jēzus mācekļiem. Dievs mums neapsola pasūtījuma brīnumus, bet apsola neierobežotu beznosacījuma mīlestību. Dievam mēs esam paši mīļākie, labākie, skaistākie un visapbrīnojamākie. Mēs paši esam tas brīnums, ko viņš vēlas paveikt pasaulē. Ne lai kāds lepotos, ne lai būtu šovs un izrādīšanās, bet lai mēs dzīvotu attiecībās ar Viņu, un lai mēs varētu arī citus atvest pie Viņa. Mīlošas un uzticēšanās pilnas attiecības ar Jēzu ir tas, kas atšķir Nācaretes ļaudis no Jēzus mācekļiem. Pirmie paliek savās dusmās; otrie seko Jēzum, draudzējas ar viņu, un piedzīvo savā dzīvē neskaitāmus brīnumus.

Ilva Mārdega

2012. gada Vasarsvētkos

Svētā Gara svētkos.

 

Apustuļu darbi 2: 1 – 21; 37 – 41.

Līdzīgi kā Ziemassvētku dziesmā tiek dziedāts – Katru gad` no jauna, (36 dziesma, Dziemu grāmatā), tā arī Vasarsvētkos aizvien ir aktuāli jautājumi – kas tas ir, un ko tas nozīmē?! Katru gadu Vasarsvētku notikums mūs mudina uzdot jautājumus, un arī saprast, kur šajos svētkos esmu es!? Ar Dievu it kā vis būtu skaidrs, bet tas Svētais Gars gan ir nesaprotams – šāds vai līdzīgs izteikums izskan visai bieži, un dažreiz arī no draudžu locekļiem!?

Svētā Gara nākšana tiek locīta un skaidrota visādos veidos, un katrs to attēlo atbilstoši savas ticības izpratnei un tradīcijai. Svarīgi būtu saprast, ko Dievs vēlas ar šo notikumu atklāt mums? Ko Viņš vēlas pateikt man? Lai to saprastu, ir labi vērsties pie pirmavota – Svētajiem Rakstiem.

Tagad ir Jaunās Derības laiks, bet arī Vecās Derības laikā šie svētki tika svinēti. Tā bija diena, kad Dievs Sinaja kalnā caur Mozu deva tautai 10 baušļus, un gatavus reliģiski – civilos likumus. Šis notikums kļuva par pamatu, tikko no Ēģiptes izvestam vergu baram, pāraugt vienotā tautā un pilsoniskā sabiedrībā. Tas nenotika vienā dienā, bet prasīja daudzus gadus, un bija grūts, un brīžiem arī traģisks ticības un izaugsmes ceļš. Viņi nebija arī vienkārši garāmgājēji, bet šim notikumam ir noteikts konteksts vai priekšvēsture. Tāpat tas ir ar Jaunās Derības Vasarsvētku notikumu, kuru mēs nevaram izraut no konteksta. Mēs nevaram tur ieskatīt kaut ko neesošu, vienlaikus svarīgi ir saskatīt un satvert visu, ko Dievs vēlas mums dāvāt ar šo brīnumaino, spilgto un emocionāli piesātināto notikumu. Continue reading “2012. gada Vasarsvētkos”

Kristus Augšāmcelšanās svētkos – Lieldienā!

Ko darīt ar uzvaru pār nāvi?!

 Visus cilvēkus uzrunā iespēja neslimot, būt vienmēr veseliem un spēka pilniem. Vēl vairāk uzrunā iespēja nenovecot, un izvairīties no nāves. Šajā cilvēciskajā vēlmē un ilgās ir balstīta visa kosmētikas un farmācijas industrija – vienmēr izskatīties lieliski un mirdzoši! Vienmēr jaunākiem par saviem gadiem, un vienmēr labāk. Ik reklāma piedāvā aizvien jaunu iespēju uzlabot esošo situāciju – pērciet šo, šis būs īstais; jaunais risinājums jums sniegs nebijušas sajūtas; iesāciet savu dienu ar šo, tas sniegs jums atvieglojumu, atbrīvos, izvadīs lieko…utt! Varbūt brīžam tas var šķist uzbāzīgi un pat apnikt, bet ir jāpiekrīt, ka ne jau no zila gaisa šis piedāvājums mūs ikdienā ieskauj. Visas šīs reklāmas vārdos un tēlos izsaka visu cilvēku ilgas pēc jaunības un veselības, un bailes no vecuma un nāves. Vecums neizbēgami liecina par tuvojošos nāvi. Katrs gads ieskandina un uzbāzīgi atgādina, ka tuvojas beigas mūsu dzīvei. Vienlaikus tas ir arī milzīgs spēks un virzītājs darboties pretējā virzienā – skriet, dzīties, jo rītdiena var arī nepienākt. Tāpēc ir jāpaspēj šodien, kamēr esi dzīvs – steidzies ātrāk, vēl ātrāk…vēl…! Taču šeit ir arī kaut kas labs, jo laiks vērtību iegūst tikai pateicoties ierobežojumam, mūsu dzīves ierobežojumam – mirstībai! Bez nāves laiks būtu bezvērtīgs. Continue reading “Kristus Augšāmcelšanās svētkos – Lieldienā!”