Lielā Piektdiena

Vai izmisuma un bezcerības diena?

       Mūsu ikdiena ir piepildīta ar daudzām un dažādām ciešanām. Dažas mēs nemaz nepamanām, jo esam pie tām jau pieraduši. Dažas mums dzīvi padara neciešamu un mokošu.

No mazām dienām mēs piedzīvojam lielākas vai mazākas sāpes dažādās dzīves situācijās. Piemēram, bērnībā nejauši satverot pieneni kopā ar biti! Bites dzelonis ar indi izsauca acumirklīgas sāpes, bet turpinošās, smeldzošās sāpes ar pietūkumu izraisīja ciešanas. Kā mēs toreiz tās pārvarējām? Skrējām pie mammas vai tēta, brāļa vai māsas, vai vēl pie kāda cita tuva cilvēka, kurš mūs žēloja un mierināja. Ņēma klēpī vai uz rokām un visādi mierināja, un žēloja. Izvilka dzeloni, uzlika kompresi sadzeltajai vietai, un stāstīja, ka drīz tas pāries un nesāpēs, un vis atkal būs labi.

Tā tas bija ar bites dzēlienu, kas parasti pārgāja. Vai varam iztēloties, kas notiktu, ja bites dzēliena sāpes nepārietu, un sāpētu visu mūžu. Iespējams, pēc kāda laika pierastu pie tām, un nejustu tik asi kā pirmoreiz sajustas, bet tomēr sāpētu un ciestu visu mūžu. Kamēr dzīvotu, tikmēr ciestu. Šausmīgi!

Dzīvē mēs sastopamies ar daudziem un dažādiem „bites dzēlieniem”, kas izraisa dažāda veida sāpes un ciešanas. Dažas ir ļoti spēcīgas un smagas, un ja tās turpinātos ilgāk, mēs nespētu tās panest. Ja nebūtu risinājuma un atvieglojuma, mēs dzīvē neko citu nespētu saskatīt, un viss kļūtu bezjēdzīgs un drūms. Continue reading “Lielā Piektdiena”

Zaļā Ceturtdiena

 Ticības noslēpums, un ticības lēciens… !

Zaļā Ceturtdiena

             Kristus ir pēdējo reizi kopā ar mācekļiem pirms šausmīgā notikuma. Viņi svin Vecās Derības iziešanas – Pasā mielastu, kas cauri gadsimtiem visiem atgādināja par Dieva brīnumaino izglābšanu no verdzības. Šajā mielastā Kristus aizsāk kaut ko jaunu un nebijušu, kas pirmajā mirklī ir tik mulsinošs un neaptverams, ka mācekļi pat neatpazīst nodevēju savā starpā. Kristus vārdi ir tik pārsteidzoši mielasta laikā, vēl vairāk, tie pirmajā mirklī pat šķiet zaimojoši un aizvainojoši, bet viens ir pilnīgi skaidrs – Kristus aizsāk kaut ko nebijušu un pilnīgi jaunu. Nekas Vecajā Derībā nelīdzinās šim notikumam, un nekas nespēj pat tuvoties Svētajam Vakarēdienam. Pēdējais mielasts ir arī izšķiršanās vai pagrieziena punkts uz dzīvību vai nāvi, īpaša Dieva klātbūtnes un piepildījuma brīdis vai arī iztukšošanās brīdis, un īpaša atvērtība ļaunajam, ko varam redzēt pie Jūdas Iskariota.

Visi cilvēki ir aicināti kļūt par Svētā Gara templi, par Kristus miesas locekļiem, kļūt par vīna koka zariem pie īstā vīna koka celma. Šis apliecinājums un aicinājums nav tikai simbols, līdzība vai metafora, bet izskan arī ļoti tiešā nozīmē. Nereti tajā tiek saklausīts apgrūtinājums neveiklās valodas dēļ, jo norāda uz cilvēku kā nedzīvu celtni, trauku vai zaru, kuram ar tā saturu nav nekā kopēja. Bibliskā vēsts uzsver brīnumaino savienošanos ar Dieva Garu, Kurš piepilda visu būtību izceļot ikviena cilvēka individualitāti un neatkārtojamību. Continue reading “Zaļā Ceturtdiena”

Patverties Viņa rokās

Kungs, ja man būtu jākārto ar Tevi rēķini – un jāmaksā ar paša dzīvi un darbiem – es to nespēju un būšu pagalam.

Bet Tu man dod visu un neapstājies dot ne mirkli. Tu esi apsolījis, ka Tava Kristus dēļ būsi man žēlīgs.
Tāpēc es varu priecīgi sacīt, ka man ir visas lietas, un lepoties, ka esmu derīgs kalps Tavā priekšā.

Ja es neesmu labs, tad tomēr Kristus ir labs.
Ja es neesmu Dieva kalps, tad Kristus tomēr ir.
Ja mani vēl bieži nomāc rūpes un bailes, tad Viņš ir pilnīgi paļāvies uz Tevi un ir bez baiļu.

Tad nu es izspraucos no sevis un meklēju patvērumu Viņā kā putns savā ligzdā.
Es dziedu un slavēju, ka mītu Tevī, ka caur Tevi, kungs Kristu, esmu darīts svēts.
Tev lai ir slava mūžu mūžos.

 

/M. Luters

Četri pūļi un paklausība

Mk. 5:21-43

Sen zināms ir stāsts par Jairu, sinagogas priekšnieku, kuŗa bērnam bija vajadzīgs ārsts. Un tāds ārsts arī ieradās Jaira pilsētā.

Tā laika Izraēlā Galilejas jūŗa ir robežšķirtne starp tām pilsētām, ko jūdi uzskatīja par ticīgām, un tām, ko viņi uzskatīja par neticīgām. Vienā pusē ir pareizās, ticīgās pilsētas – Jēzus dzimtene. Otrā – Desmit pilsētu apgabals, ne tik ticīgo pasaule. Jēzus ar laivu pārbrauca uz ‘ticīgo’ pusi, lai ietu tālāk savu ceļu.

Savā ceļā Jēzus satika divas dažādas ticības: izglītoto (Jaira) – nākt pie Jēzus ar lūgumu, lai Viņš pieskaŗas kādam, ko cilvēks mīl, jo ir zināms, ka Jēzus uzklausa lūgšanas. Neizglītoto ( apakšstāstā minētās bezvārda sievietes): nezinot, ko sagaidīt, censties pieskarties Jēzum, lai tiktu dziedināts.

Jēzum apkārt spiedās un drūzmējās četru veidu pūļi: ziņkārīgie, nesakārtotie, izmisušie un trokšņotāji.

Continue reading “Četri pūļi un paklausība”

Neredzamie cilvēki

Svētdienas sprediķī mācītājs Rāviņš runāja par bagāto vīru un nabaga Lācaru.

Ilustrācijai viņš citēja Kjerkegora trīs ticības pakāpes (estētisko, ētisko un reliģisko).

Cita starpā viņš teica arī šos vārdus:

Farizeji bija sasnieguši ētisko ticības pakāpi un visu gribēja izdarīt pareizi, kā likumi prasa. Bet to pašu galveno Dieva likumu, mīlestības likumu, viņi nespēja ievērot, jo viņiem apkārt bija neredzamie, nedzirdamie cilvēki – tie, kuŗi nedzīvoja pēc farizeju uzskatiem. Un kā lai dara mīlestību tiem, ko nevar nedz redzēt, nedz dzirdēt?

Mums apkārt ir neredzamie cilvēki – tie, kuŗi mums neērti, kas nedara tā kā mēs, kas atšķiŗas pēc formas un būtības. Dievs katru neredzamo pamana, ievēro un iemīl. Mums, Dieva bērniem, vajadzētu sekot viņa piemēram. Vai jūs jau pamanījāt neredzamos?