Kur uzaug mīlestība?

Lai cik dīvaini tas būtu – vēl viens gads ir apritējis, zeme sagatavojusies ziemai un mieram, akcijas veikalos apgalvo, ka tūdaļ būs svētki, ļaudis skrien pa galvu, pa kaklu, lai paspētu pirms jaunā gada sākuma visu izdarīt, un tam visam pa vidu – Gaidīšanas laiks.

Dienas kļūst tumšākas, naktis – manāmi gaŗākas, gaidītais sniegs klusītēm kaut kur mākoņos pārtop par nebeidzamām lietavām. Jā, var sacīt, ka ir iestājusies ziema.
Ko Adventes sākumā var rakstīt Pārdomu lapā tādu, kas jau tūkstošiem reižu nebūtu uzrakstīts? Droši vien, ka neko.
Un tāpēc – citāts no Hosejas grāmatas: .. sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai. [Hos. 10:12]
Dievs ienāk pasaulē, lai pirms savas taisnības (un tā ir absolūta taisnība, kas nevienu nežēlo un katram atmaksā pēc viņa darbiem, nedarbiem, čakluma un nolaidības) izliešanas mēģinātu parādīt pasaulei savu mīlestību.

Bet vienpusīga mīlestība ir tāds murgu rēgs vien, kas pamostoties atstāj mutē rūgtu garšu un nepiepildīta sapņa sajūtu krūtīs. Tā nolemta izmiršanai, jo nevar pati sevi uzturēt – mīlestība ir vērsta uz āru, uz otru.
Un interesanti ir uzmeklēt mīlestības sēklas – tās rodamas taisnībā. Dievs ir taisnīgs. Pēc Dieva tēla radītais cilvēks arī ir aicināts būt taisnīgs, cik nu tas šai pasaulē iespējams.

Bet kur tad uzaug mīlestība? Taisnības sēkla sējama atziņas līdumā. Acīmredzot, šai vietā ir apsūnojis, labi ieaudzies mežs, kuŗu nu nepieciešams nocirst, celmus – izraut un visu lieko – sadedzināt. Atziņas ceļš nebūt nav tas vienkāršais un vieglais – tas prasa pārvērtēt savus uzskatus, aktīvi meklēt to Kungu, nemitīgi salīdzināt savu sistēmu ar Dieva sistēmu – lasot Rakstus, lūdzot, pārdomājot un pārrunājot Dieva Vārdu, iesaistoties Viņa darbā uz zemes. Atziņas līdums ierīkojams ne-atziņas mežā. Te labi iesakņojušies aizspriedumi,  sensenās puspatiesības, melu liānas un liekulības krūmi, aiz kuŗiem tik labi paslēpt savu kailo es. Atziņas līdums ir tukšs, klajš, pārskatāms – nekas tur nepaliek nepamanīts.
Pirmais solis šai līdumā ir atziņa, ka es ir pārkāpis Dieva prātu un pretojies viņa gribai. Otrais – lūgums pēc piedošanas. Tā iespējams pamazām izretināt un nocirst grēku mežu, izraut rūgtuma celmus un sagatavot dvēseli trešajam solim – tīrumam.

Līduma tīrums, lai gan potenciāli auglīgs, sākumā ir klāts velēnām, kas rada šķēršļus sekmīgai lauka apstrādei. Te nāk palīgā Dieva Svētais Gars, kas dvēseli māca klausīties Dievā un sekot Viņa balsij. Tā, pamazām vien, ar lūgšanu, grēku nožēlu, pateicību un klausīšanos Dieva balsī, cilvēks tiek iekopts sējai. No taisnības izaug mīlestība, kas redz un nenosoda.

Tagad ir laiks meklēt to Kungu. Tagad ir laiks mācīties mīlestību, kas netiesā, bet arī veltīgi neklusē, ja redz ko sakāmu un norādāmu. Mīlestību, kas balstās Dievā, ir Viņa dāvana – praktisku, ikdienas, darbīgu mīlestību.
Jo, kad Dievs izlies savu taisnību pār zemi, tik vien pastāvēs, cik kāds būs mīlestībā pasargāts.

L.T.L.

Krizantēmas

Uzmetiet aci krizantēmām:

viņu baltās, brūnīgās uz dzeltenās galvas iekrāso gadalaiku pavisam priecīgās krāsās; viņu smarža rūgteni atgādina par rudeni, kad visām lietām laiks pie miera, lai celtos jaunā dzīvībā tā ap marta laiku. Viņu tumsnējais zaļums mierina acis un domas.

Paskatieties krizantēmas ziedā: tas ir ķerains un it kā izspūris, katra ziedlapiņa izlocījusies atšķirīgi no citām. Un zieda centrā ir jaunas ziedlapiņas, kas vēl nav atradušas savu locījumu, savu izpausmi kopējā krāsu sprādzienā. Continue reading “Krizantēmas”

Cīniņš naktī

Jēkabs naktī palika viens un cīnījās ar kādu līdz rīta ausmai. (1. Mozus 32:25-31)

Dievs atnāk pie cilvēkiem naktī un tumsā, lai iečekotu, vai cilvēks ir gatavs ar nezināmo cīnīties.
Jēkabs cīņā cieši satveŗ Dievu – tik cieši, ka Dievs nespēj izrauties un doties savās Dieva gaitās.
Jēkabs atteicās palaist Dievu vaļā, kamēr tas viņu nesvētīs.
Cīņa ar nezināmo – un pieķerties Dievam, –  neatlaisties, kamēr Viņš nav mūs svētījis.
Dievs izmaina Jēkaba vārdu – viņš kļūst par Dieva tautu, par to, kuŗš redzējis Dievu un palicis dzīvs.

Izvēlēties kļūt par Dieva tautu – par to, kuŗš redzējis Dievu un dzīvo.
Ieraudzīt nezināmajā svētību.
Satvert Kristu un nelaisties vaļā, lai arī kā ietu ikdienā.
Saņemt svētību.
Iemīlēt.

L.T.L.

Rosola noliegums

Mēs esam ieslodzīti laikā: atcerēties var tikai pagātni, tagadne ir reizēm grūti saprotama, bet nākotne – nezināma. Tikai Dievs redz pāri visiem laikiem un visiem notikumiem.

116. psalma vārdos satiekas pagātne, tagadne un nākotne. Visi laiki dalās uz pusēm: psalma autora (Dāvida) un Dieva darbu laikos. Cilvēciskā tagadne un pagātne ir savijusies ar dievišķo. Cilvēciskā tagadne izriet no dievišķās pagātnes. Dievs ir tas, kurš ir dzirdējis Dāvida rūpes un nepatikšanas, ieklausījies viņa lūgšanās grūtā brīdī. Tā ir darbība Dāvida pagātnē, Dieva tagadnē.

Dāvidam ir labs iemesls mīlēt to Kungu – Viņš ir uzklausījis Dāvida lūgšanas, izvilcis viņu no nāves tīkliem un elles bailēm, bēdām un nelaimes. Dāvids saka – es mīlu, jo. Es piesaukšu – JO. Viņš iesaka savai dvēselei būt mierā, jo. Aiz šī mazā vārda nāk kāda Dieva darbība.

 

Lasīt tālāk..

Svētie stāsti

Mācītājs Austris Rāviņš sprediķī stāstīja šādu stāstu:

Sensenos laikos pasaulei draudēja bojāeja. Un sapulcējās priesteŗi, paņēma līdzi visu vajadzīgo un devās uz svēto kalnu, kur pēc seniem priekšrakstiem uzbūvēja svēto altāri, iededza svēto uguni, skaitīja svētās lūgšanas, dziedāja svētās dziesmas un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.

Tad pagāja liels laiks, un pasaule dzīvoja laimīga, līdz tai atkal draudēja bojāeja. Senie priesteŗi visi jau bija miruši, bet viņu pēcnācēji dzīvoja. Tad sapulcējās visi jaunās paaudzes priesteŗi, paņēma līdzi dažādas lietas un devās uz svēto kalnu. Viņi bija aizmirsuši, kā būvēt svēto altāri un iedegt svēto uguni, bet viņi atcerējās svētās lūgšanas un dziedāja svētās dziesmas, un stāstīja svētos stāstus. Un pasaule tika izglābta.

Lasīt tālāk..