Miers reizēm atrodams visnegaidītākās vietās.

Un no visām tādām vietām vismazāk gaidītā ir cilvēka sirds – allaž nemierā, satraukta, nelīdzsvarota.

Bet jums jāzina viena lieta: saārdītajā sirdī miers nevar rasties no iekšienes, tas var nākt tikai no ārienes. Un miers no ārienes nevar nākt no radītām lietām, jo tās pašas ir saārdītas, šāds miers var nākt tikai no visu lietu radītāja. Un radītāja miers nevar ienākt cilvēka sirdī bez ielūguma.

Dievs var izmainīt visas lietas, jo viņš ir visa avots – gan redzamā, gan neredzamā, gan zināmā, gan vēl neatklātā. Tomēr Dievs nevar izmainīt aizvērto cilvēka sirdi, jo viņš ciena pats savu līdzību. Dievs  mums apkārt izbārsta dāvanas un ielūgumus; visa dabas varenība un katrs sīkums, ko nevar pamanīt ar neapbruņotu aci, rāda viņa izdomu gudrību.

Un arī pati cilvēka sirds, Dieva radīta, vēlas atgriezties pie viņa un viņā atdusēties – tomēr tā nevar to sasniegt pati no sevis, tai nepieciešams ārējs pavadonis, varētu pat teikt – transports – lai sasniegtu Dieva sirdi. Un kas gan ir šis transports, šis līdzeklis, kas pārnes un pārveido cilvēka sirdi un dvēseli no nelaimīga jucekļa par miera valstību?

Ir vienkāršā atbilde, un ir sarežģītā atbilde. Bet  abas ir vienādas.

Ielūgt Dievu Svēto Garu minētajā sirdī un dvēselē. Atļaut Dievam Dēlam izpirkt šo sirdi, šo dvēseli no grēka gūsta. Uzticēties Dievam Tēvam, ka viņš pārveidos šo sirdi par tādu, kāda tā bija pie viņa radīšanas laikā.

Tik vienkārši. Tik sarežģīti.

LTL