Jņ. 1:8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu

Džons Danns 1622 gada oktobrī par to rakstīja tā:

Jāņa Kristītāja liecībai ir divas puses: pirmā – problemātiska: kāpēc kaut kam tik acīmredzama kā gaisma – tāda gaisma, tā konkrētā Gaisma, būtu nepieciešama cilvēka liecība. Otrā daļa ir dogmatiska: kādu liecību Jānis deva par gaismu. Un pirmo daļu mēs sadalīsim divās daļās, pirmkārt – kāpēc vispār nepieciešama liecība, otrkārt, kāpēc bija nepieciešama nevis kādu citu, bet tieši Jāņa liecība.
Iesākumā Dievs radīja gaismu, kas apgaismo ikvienu cilvēku, lai cilvēks varētu pagodināt Dievu, redzēdams Dieva radīto, un radītajā – Viņu; jo ir veltīgi radīt (saka tas pats baznīctēvs) – nav jēgas ierīkot pasauli, ja tajā nav gaismas.

Bet lai gan gaisma atklāj un parāda mums visu pārējo, ieskaitot pati sevi, ja viss ir kārtībā, tad tomēr, Jņ. 1:5 mums dod pietiekami iemeslu, kāpēc mūsu tekstā minētajai gaismai ir nepieciešama liecība. Ieklausieties: Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Un tāpēc, Propter non intelligentes, propter incredulos, propter infirmos, Sol lucernas quaerit; pār tiem, kas ir vāji saprašanā un nav sasnieguši prāta gaismu, pagāniem; pār tiem, kas ticībā vāji – kas atnāk un klausās, un saņem gaismu, bet netic; pār tiem, kas nomaldījušies dzīves ceļos – kas dzird un tic, bet nedara – sol lucernas quaerit, un šai gaismai ir nepieciešama liecība.

Jo var taču būt gaisma, par kuŗu mēs neko nezinām, jo esam aizmiguši – aizmiguši līdzīgi kā Jaira meitiņa, par kuŗu Jēzus saka – viņa nav mirusi, viņa guļ. Meitene bija gan mirusi, bet tāpēc, ka bija nolēmis viņu uzmodināt, Jēzus sacīja, ka viņa ir aizmigusi. Pagāni ir miruši savā nezināšanā, mēs esam miruši aiz savas samaitātās dabas – tikpat miruši kā viņi: mēs nevaram dzirdēt balsi, mēs neredzam gaismu. Bez Dieva uzturošās žēlastības nevar turpināt [dzīvot] necik daudz vairāk kā pagāns uzsākt [ticēt] bez Dieva modinošās žēlastības. Continue reading “Liecināt par gaismu” →

Pirmā piezīme: Šis teksts nav iecerēts kā teoloģiska vai vēsturiska pārdoma, tas drīzāk ir kā turpinājums diskusijai par svētceļojuma būtību un vajadzību mūsu Baznīcā. Jau senajā pasaulē bija zināms, ka dialogs ir lieliska iespēja iegūt jaunu informāciju, nedomāju, ka līdz mūsu dienām cilvēka daba būtu daudz mainījusies.

Otrā piezīme: es šai tekstā vēlos apskatīt tikai vienu svētceļojuma aspektu, proti, kopienas aspektu, nepieskaroties pārējiem, bet tos nekādi neizslēdzot un nenoliedzot.

Trešā piezīme: teksts rakstīts no empīriskās prakses viedokļa.

Definīcijas: Par svētceļojumu kopienas aspektā var domāt divējādi: 1) indivīda redzamais ceļš uz kādu svētvietu un neredzamais – ar Dievu un pie Dieva; 2) indivīdu kopienas, grupas kopīgs ceļš uz kādu svētvietu vai svētkiem, kas parāda arī visas Baznīcas ceļu ar Dievu cauri šai pasaulei. Šai tekstā vārdam ‘svētceļojums’ būs šī otrā, grupas ceļa, nozīme.

Tāpat svētceļojumā iespējams doties dažādiem līdzekļiem: braukt ar mašīnu, vilcienu vai autobusu, iet ar kājām. Tālāk teiktais vairumā gadījumu būs attiecināms uz kājāmgājējiem, jo mehanizācijai ir savas īpatnības, par kurām būtu runājams atsevišķi.

Runājot par laiku, es lietošu divus laika jēdzienus: ‘kondensētais’ jeb ‘intensīvais’ laiks, kurš ir īpaši veltīts Dievam un līdzcilvēkam svētceļojuma laikā – kā pretstatu ‘atšķaidītajam’, ikdienas laikam. Continue reading “Svētceļojums – kopienas aspektā” →