Gada pēdējā svētdiena

Šī diena šogad sākās ar vētru, sniegputeni un augstu ūdens līmeni Daugavā. Vērojot sniega putraimu deju aiz logiem, klausoties vēja dziesmā, tiešām kļūst skaidrs, ka gads nu ir galā. Tur, zem sniega, savu pavasari gaidīs sīkie susuri, zāle, peles un citi augi un dzīvnieki.

Aizlidojušie putni droši vien priecājas par to, ka paspējuši aizlidot tur, kur siltāks. Tie, kas palika tepat – meklē patvērumu no vēja un kādu barības drusku. Tā tas notiek dabā.

Dabā viss ir ciklisks, viss atkārtojas – pēc pavasaŗa nāk vasara, kas nobriest rudenī un aizmieg ziemā – un pasaule no jauna mostas ar pirmajiem pavasaŗa vējiem.

Gadalaiku grieži nāk un iet, un cilvēks paliek – vēro, aug, mācās, briest un aiziet mūžībā.

Cilvēka dzīve atšķirībā no dabas, nekad neatgriežas tur, kur tā jau reizi bijusi – katrs gadalaiks tajā pienāk tikai reizi – pēc piedzimšanas nāk pavasarīga bērnība, vasaras straujā augšana, ilgs, krāsains rudens un tad – baltais laiks, kad iegūto briedumu nododam citiem, lai nākamo pavasari sagaidītu dzīves upes otrā krastā.

Cilvēka mūžs ir kā līnija, ko pasaules audumā zīmē Radītāja roka. Tajā ir gan cilpas, gan taisnie posmi, kreņģeļi un puķītes, asi pagriezieni un mēreni loki – bet tā nekad negriežas atpakaļ, nekad neatkārtojas savā rakstā, līdz ieaug kā organisks elements visu apkārtējo rakstā.

Un tomēr – cilvēka sirds ilgojas pēc nemainīgā, pēc laika, kas atgriežas – vai vismaz stāv uz vietas. Tāpēc cilvēks vēro gadalaiku maiņu ar skaudību un vēlas pats būt tāds, kuŗa laiks neskrien tik ātri, kuŗam ir iespēja atgriezties un vēlreiz piedzīvot skaisto un labot nesaprātīgo.

Mūsdienu pasaule uz šo vēlmi atbild ar neskaitāmām mācībām par reinkarnācijām, dvēseļu pārceļošanu un garu iemiesošanos – tā katram piedāvā izdzirdēt/nopirkt to, ko sirds kāro, to pie kā nav jāpiepūlas. Mūsdienu pasaule cilvēkam par mazu naudu piedāvā klausīties tikai patīkamo.

Pajautāsim sev – kāpēc gan japāņu budistu dzejnieks raksta – ir pārrauts Sansāras rats, vairs nebūs nekādu pārdzimšanu? Kāpēc visi to seno garīguma pārstāvji, kuŗu reliģijās ietilpst pārdzimšana, tā cenšas apturēt pārdzimšanas riņķi, apstāties, izbeigt arvien no jauna ienākšanu šai pasaulē? Ja jau pāriemiesošanās būtu tik izcila un laba, vai tad viņi tā pūlētos no tās izvairīties ar intensīviem gavēņiem, prāta disciplīnu un gaŗām lūgšanu stundām?

Un kāpēc pārdzimšana, dvēseļu pārceļošana, reinkarnācija – ir tik populāras tēmas mūsdienu garīguma tirgū? Ko tādu ir atklājuši rietumu skolotāji un garīgo mākslu lietpratēji, kas nebija zināms gadu tūkstošu svētītajām tradīcijām austrumos?

Varbūt rietumu skolotāji ir atklājuši to, ka cilvēks vislabāk pērk to preci, kas nesola nepatīkamus blakusefektus – un tāpēc pārveidojuši savu garīgumu tā, lai pārdzimšana izklausītos pēc vēl viena piedzīvojuma cilvēka pašpaaugstināšanās ceļā?

Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka šādus vārdus “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Mūsdienu pasaule piedāvā patiesību bez palikšanas Jēzus vārdos, bez Viņa vārdu skadrā vētekļa – patiesību, kuŗas vienīgais kritērijs saņēmējam ir man patīk, bet pārdevējam – to pirks.

Patiesība darīs brīvus tos, kuŗi paliks Jēzus vārdos, kļūs par Jēzus mācekļiem. Ja jūs paliksiet, ja kļūsiet – tadjūs atzīsiet un kļūsiet brīvi. Bez Jēzus vārdiem nav patiesības – un nav arī brīvības.

Mūsdienu pasaules eklektiskais garīgums vedina cilvēku pašu meklēt, atrast, priecāties, iegūt, patērēt. Kā sātans Ēdenes dārzā, piedāvādams cilvēkiem augļus, ko pats nav ne sējis, ne kopis – apēd tos, un tu atzīsi patiesību, tu kļūsi kā Dievs.

Vai atceramies, kas notika pēc tam, kad auglis tika apēsts? Viņi kļuva kā Dievs savā atziņā – un redzēja visu tā, kā Dievs to redz, nekas vairs nebija apslēpts. Un tad cilvēki paskatījās viens uz otru un ieraudzīja/atzina, ka ir kaili. Un paslēpās.

Ja cilvēki nu bija atzinuši visu patiesību, un visu sapratuši, tad kāpēc viņiem bija jāslēpjas, kāpēc viņi nekļuva brīvi? Tāpēc, ka egocentriskai atklāsmei pietrūkst mīlestības, kas, kā mums zināms, ir pilnības saite. Viszinošais, uz sevi centrētais paš-dieva meklētājs savā atziņā tikai to vien ir spējīgs pamanīt – ka ir kails, ka viņam vajag, ka viņam pietrūkst.

Cilvēkam pietrūkst .. nemirstības. To nevar iegūt reinkarnācijas ceļā (jo pēc vienas dzīves seko viena nāve, pēc tās – atkal dzīve un nāve, un tā bez gala). Ar reinkarnāciju, dvēseļu pārceļošanu, cilvēks tikai pavairo nemitīgu nāvju sēriju savā ceļā.

Tad kur un kā atrodams ceļš uz brīvību, uz patiesību, uz nemirstību?

Tas ir tepat, acīmredzams, ticams un iespējams. Palikt Jēzus vārdos. Kļūt par Viņa mācekli. Iet ar Jēzu pa viņa ceļu. Atzīt patiesību (mmm..vai atceraties, ko Viņš sacīja Jņ. 14:6?) – un kļūt brīviem. Jo blakus patiesībai, Jēzus māca arī mīlestību – pie pilnīgas atziņas ir nepieciešama arī pilnīga mīlestība, lai varētu pieņemt to, kas uzzināts un iepazīts, uzturēt un neiznīcināt.

Gada pēdējā svētdiena ir arī par to – kā atgriezties mīlestībā un kļūt nemirstīgiem. Iemīlieties Jēzū un ļaujiet viņa mīlestībai jūs atbrīvot. No nemitīgās pārdzimšanas rata. No egocentrisma. No dvēseles ievainojumiem. No pasaules redzējuma bez Dieva.

Ļaujiet, lai Jēzus kļūst par to vienu ceļa rādītāju cauri pasaules puteņiem, par vienu siltu mājokli spelgonī, par drošu patvērumu vētrās. Sarunājām?

Kur uzaug mīlestība?

Lai cik dīvaini tas būtu – vēl viens gads ir apritējis, zeme sagatavojusies ziemai un mieram, akcijas veikalos apgalvo, ka tūdaļ būs svētki, ļaudis skrien pa galvu, pa kaklu, lai paspētu pirms jaunā gada sākuma visu izdarīt, un tam visam pa vidu – Gaidīšanas laiks.

Dienas kļūst tumšākas, naktis – manāmi gaŗākas, gaidītais sniegs klusītēm kaut kur mākoņos pārtop par nebeidzamām lietavām. Jā, var sacīt, ka ir iestājusies ziema.
Ko Adventes sākumā var rakstīt Pārdomu lapā tādu, kas jau tūkstošiem reižu nebūtu uzrakstīts? Droši vien, ka neko.
Un tāpēc – citāts no Hosejas grāmatas: .. sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai. [Hos. 10:12]
Dievs ienāk pasaulē, lai pirms savas taisnības (un tā ir absolūta taisnība, kas nevienu nežēlo un katram atmaksā pēc viņa darbiem, nedarbiem, čakluma un nolaidības) izliešanas mēģinātu parādīt pasaulei savu mīlestību.

Bet vienpusīga mīlestība ir tāds murgu rēgs vien, kas pamostoties atstāj mutē rūgtu garšu un nepiepildīta sapņa sajūtu krūtīs. Tā nolemta izmiršanai, jo nevar pati sevi uzturēt – mīlestība ir vērsta uz āru, uz otru.
Un interesanti ir uzmeklēt mīlestības sēklas – tās rodamas taisnībā. Dievs ir taisnīgs. Pēc Dieva tēla radītais cilvēks arī ir aicināts būt taisnīgs, cik nu tas šai pasaulē iespējams.

Bet kur tad uzaug mīlestība? Taisnības sēkla sējama atziņas līdumā. Acīmredzot, šai vietā ir apsūnojis, labi ieaudzies mežs, kuŗu nu nepieciešams nocirst, celmus – izraut un visu lieko – sadedzināt. Atziņas ceļš nebūt nav tas vienkāršais un vieglais – tas prasa pārvērtēt savus uzskatus, aktīvi meklēt to Kungu, nemitīgi salīdzināt savu sistēmu ar Dieva sistēmu – lasot Rakstus, lūdzot, pārdomājot un pārrunājot Dieva Vārdu, iesaistoties Viņa darbā uz zemes. Atziņas līdums ierīkojams ne-atziņas mežā. Te labi iesakņojušies aizspriedumi,  sensenās puspatiesības, melu liānas un liekulības krūmi, aiz kuŗiem tik labi paslēpt savu kailo es. Atziņas līdums ir tukšs, klajš, pārskatāms – nekas tur nepaliek nepamanīts.
Pirmais solis šai līdumā ir atziņa, ka es ir pārkāpis Dieva prātu un pretojies viņa gribai. Otrais – lūgums pēc piedošanas. Tā iespējams pamazām izretināt un nocirst grēku mežu, izraut rūgtuma celmus un sagatavot dvēseli trešajam solim – tīrumam.

Līduma tīrums, lai gan potenciāli auglīgs, sākumā ir klāts velēnām, kas rada šķēršļus sekmīgai lauka apstrādei. Te nāk palīgā Dieva Svētais Gars, kas dvēseli māca klausīties Dievā un sekot Viņa balsij. Tā, pamazām vien, ar lūgšanu, grēku nožēlu, pateicību un klausīšanos Dieva balsī, cilvēks tiek iekopts sējai. No taisnības izaug mīlestība, kas redz un nenosoda.

Tagad ir laiks meklēt to Kungu. Tagad ir laiks mācīties mīlestību, kas netiesā, bet arī veltīgi neklusē, ja redz ko sakāmu un norādāmu. Mīlestību, kas balstās Dievā, ir Viņa dāvana – praktisku, ikdienas, darbīgu mīlestību.
Jo, kad Dievs izlies savu taisnību pār zemi, tik vien pastāvēs, cik kāds būs mīlestībā pasargāts.

L.T.L.

Baznīcas gads – Lieldienu periods

LIELDIENAS

Lielākie svētki kristīgajā Baznīcā.

Tiek svinēta Kristus Augšāmcelšanās. Baznīcas piepildās ar gaismu un prieku, kristieši sveicina viens otru ar vārdiem – Tas Kungs ir augšāmcēlies!– un atbild – Patiesi augšāmcēlies!–

Lieldienu svētki ilgst astoņas dienas, no kā radies nosaukums Lieldienu oktāva.

Lieldienas ir tradicionāla kristību diena. Kristāmie pēc tradīcijas tērpās baltās drānās, kā dēļ arī nedēļu sauc par ‘balto’. No 1094. gada svinības saīsināja tikai līdz 3 dienām, bet šodien svin Pirmās un Otrās Lieldienas.

Lieldienu datums mainās katru gadu, tā to nolēma Nīkejas koncils. Lieldienu svētdiena ir vistuvākā svētdiena jūdu Pashas svētkiem, tas ir: Pirmā svētdiena pēc 21. marta, pēc pilna mēness.

Lieldienas ir slavas un prieka svētki, Kristus ir uzvarējis sātanu, grēku, tumsu un nāvi. Ir labi to neaizmirst ikdienas rūpēs un cīniņos par izdzīvošanu.

L.T.L.

Bazīcas gads – Lielais gavēnis un Kristus Ciešanu laiks

Kristus Ciešanu laiks sākas 3 svētdienas pirms Pelnu dienas. Tajā ir trīs svētdienas:

Septuagesima – aptuveni 70 dienas pirms Lieldienām Sexagesima – aptuveni 60 dienas pirms Lieldienām Quinquagesima – tieši 50 dienas pirms Lieldienām. Šī svētdiena ir tā diena, kad introitā tiek īpaši izcelta Dieva mīlestība uz cilvēku, cilvēka mīlestība uz Dievu – un cilvēka mīlestība pret līdzcilvēku.

Šis trīs svētdienas pirms Ciešanu laika ir kā pārdomu un sagatavošanās laiks, pirms ieiet stāstā par Kristus dzīvi, kalpošanu, nāvi un augšāmcelšanos.

Ar Pelnu Dienu sākas Lielā gavēņa laiks, kas ilgst 40 dienas, atskaitot svētdienas. Pelnu dienā pieminam to, ka cilvēks vispār nav nekāds lielais un varenais, ka no zemes tas cēlies, un zemē tas atkal atgriezīsies – tā ir tāda pieticības stunda.

Continue reading “Bazīcas gads – Lielais gavēnis un Kristus Ciešanu laiks”

Baznīcas gads – Klusā nedēļa

PALMARUM – PŪPOLSVĒTDIENA

Šīs svētdienas nosaukumi saistīti ar vēsturiskajiem notikumiem – Kristus ienākšanu Jeruzalemē, kad cilvēki klāja viņam zem kājām palmu zarus un sveica ar dziesmu “Hozanna Dāvida dēlam!”. Latvijā izplatītais Pūpolsvētdienas nosaukums radies no tā, ka palmu zarus aizstāja ar pūpoliem.

Kristāmie šai dienā atkal atkārtoja Ticības apliecību. Šai svētdienā svētīja palmu un olīvu zarus, dievkalpojums noslēdzās ar priecīgu procesiju.

Lai gan priecīga – te piemin Kristus triumfālo ienākšanu Jeruzalemē – tomēr šī diena vēsta arī par to, ka prieks par Mesiju drīz vien pārvērtās jūdu pretestībā un naidā. Šī svētdiena ievada pārdomas par Kristus ciešanām un sāpēm savas zemes dzīves pašā galā.

KLUSĀ NEDĒĻA

Pūpolsvētdienai seko Klusā nedēļa: Baznīca piemin un pārdomā Kristus ciešanas.

Continue reading “Baznīcas gads – Klusā nedēļa”