Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi…

Apustuļu darbu 2. nodaļā parādīts, kā rodas daudznacionālā Baznīca, dibināta uz pilnīgas līdztiesības pamatiem, visus aptveŗoša, katru pieņemoša, nepakļauta impērijai (bet ar prieku sagaida tūristus no Romas) ar minimālu funkcionālu hierarhiju, kopība, ko no iekšienes vada Svētais Gars. Tā taču ir, vai ne?

Bet redzamo vienkāršību sabojā vairāki pretīgi ieradumi:

•  Nevienlīdzība

Parasti tā izskatās pēc izredzētības atziņas, ko varam novērot pie visiem rasistiem, liekuļiem un noteikta dzimuma aizstāvjiem dažādās devās un formās, bet vienmēr un visur. Runa ir par varu, nevis dzimumu.

• Šaurpierīga noslēgtība

– varbūt pat Vasarsvētku kopienas pārvēršana par noslēgtu cilti. Sākotnējā iecere bija, ka dažādās domas un instinkti, kas cīnās savā starpā, tiek pārvērsti par dažādības simfoniju. Baznīcas aicinājums bija stāvēt pāri šaurpierīgai noslēgtībai, nevis kļūt par specializētu ticīgo grupējumu, kas izteikti lepojas ar saviem paradumiem un iestādījumiem un vārda tiešā nozīmē pielūdz savu izredzētību.

• Vienveidība

Jo roka roku mazgā. Bara instinkts pats sev kaitē, mēģinādams rast drošību lielā pulkā, pakļaudamies racionāli domājošo tirānijai, grupas domāšanai un liekulībai. Iestādījums sevi uztveŗ pārāk nopietni. Gars tiek pakļauts likuma burtam, iepīts birokrātisma tīklos un deaktivēts.

Varbūt tās krīzes, kas piemeklē šodienas Baznīcu, nav kaut kas pēkšņs un negaidīts, bet gan nenovēršams rezultāts sakņu zaudēšanai. Ārējās un iekšējās nelaimes, ko Baznīca piedzīvo, atraisa instinktīvu praktisku mīlestību, īpaši ikdienas kristiešu vidū. Atšķirība ir vienkārši aicinājums mīlēt arī ienaidniekus.

Diemžēl tās pašas nelaimes arī rada nevienlīdzības, liekulības un diskriminācijas uzliesmojumus un turpina imperiālismu, institucionālo inerci, samierināšanos ar visu un apsēstību ar paštēlu. Uzmanieties no farizeju rauga, saka Jēzus. Uzmaniet paši sevi, jūs balsinātie kapi, odžu dzimums!

Mēs nevaram atrisināt visas pasaules problēmas, bet mēs varam cīnīties ar trūdēšanu sevī pašā un starp mums. Tad, atgriezušies no grēkiem un būdami gaismā, mēs varam raudzīties pasaulē un, citējot Wendell Berry, praktizēt augšāmcelšanos. Kas zina – varbūt pasaules redzējums, kas ir dzīvs un maina dzīvi, pēkšņi sāk pieaugt tāpat, kā tas notika Jeruzalemes ielās Vasarsvētku dienā.

 

Tulkots no bīskapa Alan Wilson raksta