Ticības noslēpums, un ticības lēciens… !

Zaļā Ceturtdiena

             Kristus ir pēdējo reizi kopā ar mācekļiem pirms šausmīgā notikuma. Viņi svin Vecās Derības iziešanas – Pasā mielastu, kas cauri gadsimtiem visiem atgādināja par Dieva brīnumaino izglābšanu no verdzības. Šajā mielastā Kristus aizsāk kaut ko jaunu un nebijušu, kas pirmajā mirklī ir tik mulsinošs un neaptverams, ka mācekļi pat neatpazīst nodevēju savā starpā. Kristus vārdi ir tik pārsteidzoši mielasta laikā, vēl vairāk, tie pirmajā mirklī pat šķiet zaimojoši un aizvainojoši, bet viens ir pilnīgi skaidrs – Kristus aizsāk kaut ko nebijušu un pilnīgi jaunu. Nekas Vecajā Derībā nelīdzinās šim notikumam, un nekas nespēj pat tuvoties Svētajam Vakarēdienam. Pēdējais mielasts ir arī izšķiršanās vai pagrieziena punkts uz dzīvību vai nāvi, īpaša Dieva klātbūtnes un piepildījuma brīdis vai arī iztukšošanās brīdis, un īpaša atvērtība ļaunajam, ko varam redzēt pie Jūdas Iskariota.

Visi cilvēki ir aicināti kļūt par Svētā Gara templi, par Kristus miesas locekļiem, kļūt par vīna koka zariem pie īstā vīna koka celma. Šis apliecinājums un aicinājums nav tikai simbols, līdzība vai metafora, bet izskan arī ļoti tiešā nozīmē. Nereti tajā tiek saklausīts apgrūtinājums neveiklās valodas dēļ, jo norāda uz cilvēku kā nedzīvu celtni, trauku vai zaru, kuram ar tā saturu nav nekā kopēja. Bibliskā vēsts uzsver brīnumaino savienošanos ar Dieva Garu, Kurš piepilda visu būtību izceļot ikviena cilvēka individualitāti un neatkārtojamību. Continue reading “Zaļā Ceturtdiena” →